Kad tieši destilēšanas māksla sasniedza Britu salas, precīzi nav zināms, bet jādomā, ka kristiešu mūki to atveda sev līdzi vēl pirms X gadsimta. Nosaukums Uisge beatha (izrunā iš’keba’a) tiek pieminēts 1171. gadā, kad Henrijs II pirmoreiz aizstāvēja savas tiesības uz varu Īrijā un viņa kareivji esot baudījuši šo dzērienu. Gēlu valodā tas nozīmē "dzīvības ūdens", un no nosaukuma pirmās daļas radās vārds "viskijs".
Vienīgā lieta, kas mūsdienu viskijam ir kopīga ar tā seno laiku priekšteci, ir alkohola saturs. Gadsimtiem senās kopīgās saknes, protams, ir pamats tā attīstībai, taču garšas ziņā viskijam, kādu to pazīstam un baudām mūsdienās, nav nekādas līdzības ar vēsturiskajiem priekštečiem.
Viskijs un ozola mucas
Viena no galvenajām atšķirībām starp agrāko laiku un mūsdienu viskiju ir ozolkoka muca. Oficiālie dati rāda, ka tikai 1915. gadā Skotijā viskija ražošanā sāka izmantot ozola mucas. Izturēšana ozolā pilnīgi pārveidoja viskija garšu. Protams, tas nenotika pēkšņi – daži ražotāji Skotijā, Īrijā un ASV jau iepriekš bija uzglabājuši graudu spirtu mucās un tā konstatējuši, ka šāda izturēšana būtiski uzlabo alkohola garšu.
Tomēr konsekventa nogatavināšana mucās visos galvenajos viskija destilēšanas reģionos sākās tikai XX gadsimta sākumā. Tikai tādā veidā viskija ražotāji varēja iegūt aromātu daudzveidību un maigo garšu, kas šo dzērienu padara pievilcīgu un baudāmu.
Sākotnēji tradicionālajos viskija destilēšanas reģionos dzēra neapstrādātu, stipru graudaugu spirtu. Ārstnieciskiem nolūkiem to mēdza uzlabot, pievienojot medu un aromātiskus augus.
Tikai tad, kad destilētavu saimnieki iemācījās savaldīt šī stiprā alkohola mežonīgo dabu, sākās viskija darīšana mūsdienu izpratnē un ceļš uz globāliem panākumiem tirgū.
Viskija maisījumi
Nozīmīgu ieguldījumu viskija garšas izveidošanā deva arī blendu (maisījumu) veidošana, sajaucot kopā vājākus un stiprākus spirtus, lai galarezultātā iegūtu harmoniskāku dzērienu. Lai arī šie maisījumi īpaši raksturīgi Skotijai, kur ir daudzas iesala un graudu destilētavas, šo apzīmējumu tikpat labi var piemērot īru viskijam un amerikāņu burbonam. Īri un amerikāņi, protams, izmanto savus, no skotiem atšķirīgus spirtus. Šie dažādu viskiju maisījumi veido ap 90% tirgus. To labākās markas ir uzticami un kvalitatīvi tirgus produkti. Blendus vislabāk dzert ar ledu, kokteiļos vai garajos dzērienos.
Viena iesala viskijs
Iespējams, tā būtu turpinājies desmitgadēm ilgi – vēl šodien mēs viskiju dzertu tikai kā izturētu un samaisītu stipro alkoholu, ja pagājušā gadsimta 70. gados nebūtu sākusies "brūnā" alkohola krīze. Pasaule tolaik sāka izvēlēties balto alkoholu, un skotu destilētājiem palika pāri daļa no viņu nemaisītā iesala spirta.
Aizrautīgiem viskija cienītājiem tas sniedza viņu paaudzei nebijušu iespēju – no jauna atklāt sākotnējo, nemaisīto viskiju. Jau 1963. gadā destilētava Glenfiddich parādīja, cik īpašs var būt tīrs iesala viskijs (Single Malt). Bet īstais Single Malt uzvaras stāsts sākās 80. gadu beigās. Kopš tā laika visa pasaule sajūsminās par bagātīgo iesala viskiju aromātu daudzveidību.
Turklāt šie viskiji vispār no jauna radīja interesi par viskiju kā tādu. Tikai tad cilvēki sāka atklāt šī dzēriena neparasto aromātu daudzveidību un īpašās nianses, kas raksturo tieši visaugstākās kvalitātes dzērienus.
Kopš tā laika talantīgi viskija un burbona (kukurūzas viskija) ražotāji visā pasaulē rada jaunus un lieliskus stiprā alkohola dzērienus.
Protams, bez visa minētā ļoti svarīgs ir ūdens. Sākot no misas līdz pat dzēriena izbaudīšanai, viena lieta ir nemainīgi skaidra – ja nav laba ūdens, nav laba viskija.
Bet par ūdens nozīmi šī dūmakainā, reizēm pēc kūdras smaržojošā dzēriena radīšanā stāstīšu nākamajās reizēs.