Eiropiešus jau daudzus gadsimtus ir valdzinājusi greznā un vienlaikus praktiskā lieta – porcelāns. Tādu porcelānu, kādu to iepazina Rietumu pasaule, Ķīnā sāka izgatavot laikā no 1279. līdz 1368. gadam, taču primitīvākie paraugi tapuši daudz agrāk. Eiropā porcelāns nokļuva XVI gadsimtā, un kopš tā laika eiropieši centās atklāt tā izgatavošanas mākslu. Īstā jeb cietā porcelāna noslēpums Eiropā tika atklāts tikai ap 1707. gadu Meisenes fabrikā. Tajā radītais Eiropas porcelāns atbrīvojās no Ķīnas ietekmes, kā arī rosināja tā pilnveidošanu citās valstīs, tostarp Latvijā.
Nozīmīgākie sasniegumi porcelāna ražošanā saistās arī ar Lielbritāniju. XVIII un XIX gadsimtā radās vairākas porcelāna fabrikas, kuru izstrādājumu labā slava nav norietējusi vēl šodien. Viena no tādām fabrikām ir Spode. Džosija Spode agri zaudēja tēvu un jau septiņu gadu vecumā tika nodots darbā keramikas darbnīcā. Viņam palaimējās ar aroda skolotāju – tolaik veiksmīgāko Stefordšīras podnieku.
Džosija kļuva par atzītu meistaru, vēlāk atvēra savu darbnīcu un nopirka sava darba devēja uzņēmumu Stokā pie Trentas upes. Viņš izgudroja porcelāna apdrukāšanas metodi ar zilo krāsu zem glazūras un pilnveidoja smalkā kaulu porcelāna (Fine Bone China) formulu, kas nozīmēja, ka arī ārpus Ķīnas varēja izgatavot smalkus, caurspīdīgus un elegantus traukus. Spodes dēls, kuram bija izcilas pārdošanas spējas, nodrošināja rūpnīcai XIX gadsimta sākuma ietekmīgākās porcelāna ražotnes vārdu Lielbritānijā.
Olu trauciņiem ir tikpat sena vēsture kā daudziem mūsdienās lietotiem galda piederumiem. Anglijas karalienes Elizabetes I laika saimniecības grāmatās ap 1690. gadu minēta "sudraba lietiņa olām". XVIII gadsimtā olu trauciņi bija daļa no vienota stila servīzes. Atsevišķi olu trauciņus sāka ražot no porcelāna XIX gadsimtā. Tolaik ražoja arī sudraba biķerīšus, kuru iekšpusi pārklāja ar zeltu. Uzskatīja, ka ola kaitē sudrabam, bet sudrabs – olas garšai. Olas ēšanai domātās karotītes tolaik izgatavoja no raga, ziloņkaula vai kaula. Viktoriāņu olu trauciņus bieži ražoja komplektā pa 4, 6 un pat 12 uz pieskaņotas paplātes, jo brokastis tolaik nāca modē kā gastronomisks piedzīvojums. Ludviķis XV olu biķerīšus popularizēja Francijā. Cilvēki iegādājās tos, jo gribēja līdzināties karalim. Viņš bija slavens ar to, ka spēja nogriezt olai "vāciņu" ar vienu vienīgu vēzienu.
Kad XIX un XX gadsimta mijā attīstījās ceļošana, olu trauciņš ātri kļuva par populāru suvenīru. Redzēti ir arī divpusējie olu trauciņi, kuru mazākais gals domāts vistu, bet lielākais – pīļu olu ēšanai.
Mūsdienās radītie olu trauki nereti ir tikpat utilitāri kā papīra salvetes, tāpēc mīksti novārītas olas baudīšana ir īpaši svētki, ja to izdodas darīt no veca porcelāna biķerīša.