Indiāņu puļkē
Pirmie tekilas prototipi radās ap XVI gs., kad spāņu kolonizatori Meksikā no vietējām izejvielām vēlējās izveidot alkoholisko dzērienu. No Eiropas uz Meksiku aizvest vīnogu brendiju nebija lēti. Kolonizatori ievēroja meksikāņu vietējo puļkē – vieglu dzērienu, ko gatavoja no agaves, jo tā auga visā Meksikas teritorijā.
Visdrīzāk puļkē par savu rašanos var pateikties nejaušībai. Agaves vidusdaļu indiāņi parasti gatavoja karstu akmeņu bedrēs. Iespējams, ka pēc pagatavošanas lietus ūdens ticis uz agaves pārpalikumiem un šķidrums diezgan ātri uzrūdzis, visiem par prieku radot puļkē. Pēc skata tas ir diezgan staipīgs, mazliet putojošs dzēriens piena krāsā. Tā stiprums ir 4–6% alkohola. Taču indiāņiem svarīgi bija nevis stiprums, bet gan tas, ka puļkē bija visas ikdienā nepieciešamās barības vielas. Tikai nedaudziem indiāņu priesteriem tika ļauts sasniegt reibuma pakāpi. Jebkurš cits, kuru pieķēra puļkē lietošanā līdz reibumam, tika nežēlīgi sodīts.
Taču laika gaitā puļkē kļuva par dzērienu, kuru izsniedz karavīriem pirms kaujas. Spāņu iekarotāji puļkē padarīja par dzērienu masām.
No puļkē līdz meskalam
Indiāņi destilācijas procesu iepazina tikai XVI gadsimtā – tāpat kā pārējos netikumus, to uz Amerikas kontinentu atveda spāņi.
Ņemot par pamatu agaves brāgu – puļkē, spāņi pamanījās no tā pagatavot stipro alkoholu meskalu.
Nosaukums Mezkal indiāņu cilšu valodā nozīmē "agave". Par meskala dzimteni tiek uzskatīts Meksikas dienvidu reģions Oaksaka. Pašlaik meskalu gatavo visā Meksikā, bet īpaši populārs ir Oaksakas meskals. Kā izejviela var būt kāda no daudzajām agaves sugām.
Katrā meskala pudelē – tārps
1994. gadā tika pieņemts likums par divu veidu meskaliem: pirmais – tikai no tīras agaves sulas, otrais – ar nelielu citu cukuru piejaukumu. Destilējot daži ražotāji meskalam liek klāt medu vai augļus.
Lielākajai daļai meskala veidu pudelē tiek ievietots vai nu balts, vai sarkans tārps Hipopta agavis, kurš dzīvo uz agaves lapām. Tad uz pudeles būs uzraksts Con Gusano (ar tārpu). Eksistē vairākas versijas par tārpu – viena no tām skaidro, ka tārpam piemīt liels afrodizisks spēks (tārpam ir līdzība ar vīrieša dzimumlocekli). Ļoti ticama ir versija, ka ar tārpu pudelē agrāk varēja pārbaudīt dzēriena stiprumu. Laikā, kad nebija pieejami spirtometri, lielākoties dzēriena stiprums tika pārbaudīts, to aizdedzinot. Ja tas neaizdegās, tātad meskals nebija pietiekami stiprs un pārdevēju drīkstēja piekaut. Iespējams, ar tārpu tika aizvietota aizdedzināšana – ja meskals bija pietiekami stiprs, tārps izskatījās kā dzīvs, ja ne – tas sadalījās.
Tekila no Halisko štata
Tehniski tekila ir meskala paveids, tikai daudz populārāks. Abiem dzērieniem pagatavošanas process ir līdzīgs, tikai tekilas pagatavošana ir stipri lielākos apjomos, līdz ar to arī tehniski vienkāršota, piemērojot jaunākas tehnoloģijas. Piemēram, sulas iegūšanai no agaves lielākoties izmanto autospiedes, nevis tradicionālās krāsnis. Daži tekilas ražotāji izmanto rūpniecisko destilācijas metodi.
Tekilas brāgas fermentācija norit ātrāk, jo tiek pievienots raugs vai cukurniedru cukurs. Tekila tiek divreiz destilēta un atšķaidīta ar destilētu ūdeni – tāpat kā meskals. Atšķaidīta dzēriena stiprums ir 40–46% alkohola vietējam tirgum un 38–40% alkohola eksportam.
Tequila ir ģeogrāfisks jēdziens, tāpat kā, piemēram, Cognac, Porto vai Madeira. Tekilas ielejā Halisko štatā lieli agaves lauki tika iestādīti jau XVIII gs.
Patlaban Tekilas pilsētā dzīvo ap 20 000 cilvēku, un lielākā daļa ir aizņemti tekilas gatavošanā.
Līdz pat 1902. gadam tekilas gatavošanai izmantoja jebkuras agaves šķirnes, arī tās, kuras izmanto meskalam.
Taču tad vācu zinātnieks Francs Vēbers nonāca pie secinājuma (vietējie iedzīvotāji pie tā jau sen bija nonākuši), ka tekilas gatavošanai vispiemērotākā ir zilā agave, nosaucot to par Agave Tequiliana Blue Weber.
Tagad tekila tiek gatavota ne tikai Halisko štatā, bet arī citos štatos.