Kā sākāt kūpināt zivis?
Iesākās viss netīšām. Pārnācām dzīvot no vienas mājas gala uz otru. Otrā galā palika dzīvot mans brālis Zigis. Kādreiz šeit dzīvoja tēvs, bet vecais dūmnamiņš bija jau nojaukts. Tad es kā jaunais saimnieks nolēmu, ka katrā sētā jābūt savam dūmnamiņam. Nemaz nebija domas par tirgošanu, jo tajā laikā, 90. gadu sākumā, tirgotājs bija ar spekulanta slavu. Pēc kāda laika brālis tepat mājas otrā pusē sāka kūpināt zivis arī tirdzniecībai. Pie viņa brauca iepirkties veseli tūristu autobusi, tad arī es nolēmu pamēģināt. No sākuma jutāmies kā konkurenti, jo tas bija kaut kas jauns un neierasts, bet pagāja kāds brīdis, un mums katram radās savi pircēji. Brālim ir karsti kūpinātas zivis, man ir tāds vidējs kūpinājums, vairāk uz cieto pusi. Pircējiem ir ko izvēlēties. Un tā ir gaumes lieta. Tie cilvēki, kas ņem pie Ziga, saka, ka tās ir visgaršīgākās, kas ņem pie manis – tiem atkal manis kūpinātās zivis garšo vislabāk.
Kā jūs katrs nonācāt pie sava kūpināšanas veida?
Mans brālis kādreiz strādāja par kūpinātāju zivju fabrikā šeit pat Pitragā, tā viņš šo pašu veidu atnesa savā sētā. Viņam ir mūrēta kūpinātava. Man atkal ir koka namiņš, ko mēs saucam par dūmnamiņu. Veidoju to no atmiņas, kā tēvs ir kūpinājis zivis. Jo, pie jūras dzīvojot, vienmēr jau vasarā kādas butītes nokūpinājām. Pirmās reizes jau nemaz tik labi nesanāca, bet laika gaitā iemācījos visādus knifiņus un nostiprinājās savs kūpinājuma veids.
Vai zivju kūpināšana tagad šajā pusē kļuvusi populāra?
Kad iesākām, no Rojas līdz Ventspilij neviens zivis netirgoja. Vairākās sētās kūpināja un dalījās ar kaimiņiem, kam nebija kūpinātavas, bet tirgošana nebija aktuāla. Šobrīd ir liels pieprasījums. Kūpināšana ir kļuvusi par Līvu krasta latvisko mantojumu un sniedz tūristiem iespēju baudīt šīs puses tradīcijas, kas nāk no senatnes. Manā dūmnamiņā zivis kūpinās 6–12 stundu. Mūsu senči pārtika no tā, ko paši sarūpēja. Tāpēc senos laikos zivis ziemai nevis kūpināja, bet kaltēja. Senči zivis kūpināja pāris diennakšu, līdz tās bija sakaltušas un varēja saglabāt ilgāku laiku. Kūpinātu lasi, skumbriju vai siļķi var dabūt jebkur, bet kūpinātas butes nekur citur dabūt nevar. Ap 95% kūpinu buti, īpašiem pasūtījumiem esmu kūpinājis vēja zivis. Pavasarī, kad butīšu nav, kūpinu vimbas. Tā ir delikatese, bet cilvēki baidās no asakām. Kad iemācās asakas dabūt pareizi ārā, zivi ēst ir viegli. Pavasarī piedāvāju vimbu degustācijas.
Kur zivis pērkat?
No vietējiem zvejniekiem, kas tepat apkārtnē – Mazirbē, Saunagā, Kolkā – zvejo. Šogad zivis nemaz tik viegli nevar dabūt. Vasarā cenšamies, lai nokūpinātas zivis būtu visu laiku, bet šobrīd jūrā ir vējš, tāpēc trūkst svaigo zivju, ko sagatavot. Ziemā kūpināšanas nesanāk tik daudz. Bet nav tāda mēneša, kad namiņu neiekurinātu. Reizēm arī vasarā ir tukšie periodi. Un, kad zivis parādās, klienti ir pat naktī gatavi braukt pakaļ svaigi kūpinātām zivīm, lai varētu siltu buti uzēst. Ja pilsētā dabū buti, tā jau ir uz ledus vairākas dienas pastāvējusi un nav vairs svaiga.
Zvejnieks ir jūrā agri no rīta, tāpēc mēs svaigas zivis dabūjam vai nu pēcpusdienā, ja labi ķeras, vai vakarā, ja neķeras tik labi. Reizēm pat desmitos vakarā zvejnieki nāk malā. Tad uzreiz naktī apstrādājam, kūpinām, bieži vasarā sanāk nakts darbs, un tas ir grūtākais. Īstajā sezonas laikā maz pa naktīm sanāk gulēt, nedēļā trīs līdz piecas naktis kūpinām zivis.
Vai pa sezonu sanāk nopelnīt visam gadam?
Vēl nesanāk. Mums ir pietiekami liela ģimene, un ar peļņu ne tikai pārtiekam, bet arī ieguldām attīstībā. Šovasar uzcēlām otru namiņu. Mazu kredītu vēl paņēmām klāt, kas vēl jāatmaksā. Plānojam uztaisīt 4–5 namiņus, tad vajadzētu sanākt lielākai peļņai, lai ziemā var atpūsties. Cauru gadu strādāt ir visai pagrūti. Tagad brīvākais laiks ir ziemas beigas, agrs pavasaris. Tad var paklīst apkārt pa ciemu, jūru, mežiem. Vasarā brīva laika nav nemaz, šogad nemaz peldēties neesmu bijis. Vakar svinējām dzimšanas dienu, tad aizgājām ar bērniem līdz jūrai nakts pārgājienā ar lāpām. Citādi laika pavisam maz. Dažreiz sanāk brokastis ēst četros pēcpusdienā.
Vai bērni turpinās jūsu iesākto?
Kad bērni dzīvoja pie mums, iesaistījām visos darbos, arī tagad reizēm palīdz. Bet vecākā meita jau ir savā dzīvē, dēls strādā Rīgā. Mazā meitiņa saka, ka paliks manā vietā. Strādāsim, darīsim, un dzīve rādīs savu.