Ruma pamatizejviela ir tropu graudzāle cukurniedre. Mūsdienās tiek kultivēta gan ražīgā īstā cukurniedre, gan pāris izturīgākās savvaļas sugas, kas sevī apvieno visas pirmkultūrai raksturīgākās labās īpašības.
Cukurniedrei nobriestot, tās stingrajā stublājā veidojas mīksta, sulīga serde, kurā augs spēj uzkrāt neparasti daudz cukura, kas veidojas fotosintēzes rezultātā.
Cukurniedru dzimtene ir Jaungvineja, no kurienes tās caur Filipīnām izplatījās tālāk līdz Ķīnai un Indijai. No Indijas cukurniedres nonāca Persijā, kur mūsu ēras 600. gadā tika izgudrota metode, kā niedres sabiezināto sulu attīrīt no pārējām vielām, t. i., rafinēt cukuru. Kopš VII gadsimta līdz ar islāma izplatīšanos cukurniedres kļuva pazīstamas Tuvajos Austrumos, Spānijā, Ziemeļāfrikā.
Mūsdienās tropu zemēs atkarībā no šķirnes un augšanas apstākļiem no 1 ha cukurniedru sējuma var ievākt 100 tonnu ražas gadā. Cukura ieguvums no tā ir ap 10%, kas kopumā visā pasaulē no cukurniedru audzēšanas dod 74% saražotā cukura.
Kad no 100 tonnām niedru saražo 10 tonnas cukura, kā blakus produkts rodas piecas tonnas melases. Melase savukārt satur 50% cukura, bet pārējās vielas ir pārpalikumi, kas sastāv gandrīz no tīras no celulozes. To pēc tam karsē un pārstrādā papīrā un mūsdienās – biodegvielā.
Kā rodas melase
Rums tā arī palicis kā cukura ražošanas blakus produkts, lai gan franču Antiļās un daudzās citās salās tam tautsaimniecībā ir lielāka ietekme nekā galda cukuram.
Cukura ieguvei niedres vispirms tiek sagrieztas gabalos, samaltas, lai estrahētu sulu. Duļķainā sula tiek attīrīta vairākos paņēmienos – to karsē kopā ar šķidriem kaļķiem, lai no saharozes atdalītu citas vielas.
Iegūtā šķidrā sula speciālos katlos tiek tvaicēta, līdz ūdens izvaiko un cukurs sāk kristalizēties. Izmantojot ūdeni un tvaiku, cukura kristāli tiek atdalīti no sīrupa. Šis jēlcukurs ir gaišs, taču vēl nav balts, tāpēc vēl vismaz vienu reizi tas tiek attīrīts jeb rafinēts. Tumšais, viskozais sīrups, kas paliek pāri pēc pēdējās kristalizācijas, ir melase.
Melasi raudzē, tad destilē
Melase satur gandrīz 50% no niedru sākotnējā cukura satura. Raudzēšanai tā tiek atšķaidīta ar ūdeni, tai tiek pievienotas arī cukurniedru sulas vārīšanas procesā nosmeltās putas (skimmings) un skābās niedru sulas nogulsne. Tās izmanto, lai veicinātu fermentāciju ruma destilācijas procesā. Papildus šai masai tiek piejaukts raugs.
Visas šīs piedevas tāpat kā pats destilācijas process atstāj iespaidu uz nogatavinātā ruma aromātu.
Vieglajiem rumiem pietiek ar īsu, strauju fermentāciju no divām līdz trim dienām.
Ja vēlas iegūt bagātīgāka, piesātinātāka aromāta rumu, piemēram, Jamaikas rumu, rūgšanas process, kontrolējot temperatūru, tiek pagarināts līdz nedēļai vai vēl vairāk. Iegūto aromātu buķeti vēlāk destilācijas procesā mēģina saglabāt. No melases iegūtajā brāgā nav vairāk kā 5–9 tilp. % alkohola.
Ruma destilēšanas process
Sākotnēji par brāgu fermentējušos melasi destilēja no Eiropas atvestajos destilācijas katlos nojumēs pie cukura rafinēšanas fabrikām. Destilācija tika veikta divas reizes. Pēc abām destilācijām radās vairāk nekā 80 tilp.% stiprs alkohols.
Lai izvairītos no otrreizējās destilācijas, Karību zemēs drīz vien sāka lietot metodi, kad pirmās destilācijas tvaikiem neļāva uzreiz kondensēties, bet tos izmantoja, lai atkal sakarsētu iepriekšējā destilācijā iegūto jēlalkoholu. Tādējādi viena destilācijas cikla laikā it kā notika divreizēja destilācija. Tā tiek destilēts arī stiprais un intensīvais Jamaikas rums.
Mūsdienās izplatītie kolonveida destilatori, ko parasti izmanto lielākie ražotāji, tika izstrādāti XIX gadsimtā Īrijā un Skotijā.
Modernākās iekārtas sastāv no vairākām savstarpēji savienotām destilācijas kolonnām, kas ruma meistaram dod iespēju savākt dažāda stipruma un dažādas aromātvielas saturošus desatilātus. No tiem savukārt vēlāk veido jauktos rumus, kas stila ziņā atšķiras cits no cita.