Laika ziņas
Šodien
Migla
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Dzīvojamās istabas

Amerikāņu režijas klasiķis – avangardists Roberts Vilsons – ir kļuvis par Luvras vieskuratoru

Gadumijas ceļojumi visdrīzāk jau ir ieplānoti. Ja tie ved uz Parīzi gada nogalē vai jaunā gada sākumā, ir vērts doties uz Luvru. Šoreiz nevis tāpēc, ka Francijas galvenais muzejs ir obligāts tūrisma galamērķis, pateicoties tā glabātajām kultūras pērlēm, arī nabaga Monai Lizai, kuru šturmē tūristu bari, bet gan Luvras vieskuratora Roberta Vilsona sagādāto pārsteigumu dēļ.

Luvra var kļūt arī par psiholoģisku traumu, ja nonāksiet tūristu plūsmas epicentrā. Taču, ja varat atvēlēt laiku, lai turp dotos nevis vienu, bet gan vairākas reizes, turklāt vēlos vakaros, muzejs atklāsies teju intīmā klusumā. Personīgu un klusu piedzīvojumu šeit ir sarīkojis Roberts Vilsons. Iespējams, lieki ir atgādināt, ka Roberts Vilsons (1941) ir viens no nozīmīgākajiem ASV XX gadsimta otrās puses teātra režisoriem, skatuves valodas reformētājs, kurš izmanto vienlaikus ekspresīvu un dekoratīvu stilu. Vilsona izrādes ir atdzīvinātas, dizainiskas gleznas, kuru vizuālā izsmalcinātība nemazina psiholoģisko un jēdzienisko blīvumu. Tam pierādījums ir viņa jaunākā izrāde Vecene pēc Daniila Harmsa stāstu motīviem, šis iestudējums ar Mihailu Barišņikovu un Vilemu Defo Parīzē tika rādīts paralēli Roberta Vilsona Luvras beneficei.

Tikšanās zem stikla piramīdas

Novembris un decembris Parīzē pagāja Vilsona zīmē – režisora daiļrades cienītāji tika aicināti apmeklēt vairākus pasākumus, kuru centrā bija paša Roberta Vilsona un viņam būtisku cilvēku radošā darbība. Lekcijas, filmas (par Vilsonu un viņa režisētajām izrādēm un citiem projektiem), semināri Luvrā – tā bija pamatīga kultūrpieredze, arī iespēja tikties ar meistaru ļoti nelielā auditorijā. Jā, arī iespēja uzzināt, ka Luvrā zem stiklotās piramīdas ir zāle, kurā regulāri notiek dažādi pasākumi, lekcijas, teātra izrādes un koncerti. Roberts Vilsons nosedza visus šos žanrus – sākot ar Džona Keidža sarakstīto Lekciju par neko, ko lasīja pats, turpinot ar sev svarīgu cilvēku un mākslinieku – autista Kristofera Noulza, dueta CocoRosie – performancēm un arī skrupulozu iepazīstināšanu ar savu darbu izstādi Luvrā.

Starp citu, nekas vēl nav beidzies – no 8. līdz 12. janvārim Šatlē teātrī/Théâtre du Châtelet Parīzē tiek izrādīts leģendārais Filipa Glāsa un Roberta Vilsona kopdarbs – opera Einšteins pludmalē/Einstein on the Beach.

Skrējiens pie dzīvās gleznas

Te arī sākas interesantākais. Atrast Roberta Vilsona darbus – viņa ekspozīciju Living Rooms/Dzīvojamās istabas – Luvrā nebūt nav tik vienkārši. Muzejs ir milzīgs, tā shēmas – par spīti pieejamībai uz katra stūra – tomēr ir pārāk nekonkrētas. Tālab ar pirmo piegājienu nokļūt līdz Vilsona darbiem Luvras nebeidzamajos gaiteņos un šedevru piepildītajās zālēs vien ir sarežģīts uzdevums. Tomēr pat tie, kuriem režisora un mākslinieka vārds ir tukša skaņa un kuri negrasās nodarboties ar pacietīgu šī amerikāņu klasiķa darbu meklēšanu, vienam no tiem noteikti uzskries virsū. Apstāsies kā iemieti skrējienā no Monas Lizas pa galveno trasi pie dzīvās gleznas – Žaka Luija Davida Marata nāves (1793), kuras faktūra nedaudz mulsina. Tā šķiet gaišāka, spožāka par apkārtējām gleznām. Vēl ciešāks acu uzmetiens, un jūs sapratīsiet, ka mirušā franču revolucionāra pozu imitē sieviete. Darba nosaukums Lēdijas Gāgas portrets. Roberts Vilsons visu nostāda savās vietās. Tas ir viens no Luvrā atrodamajiem objektiem, kas tapuši sadarbībā ar Lēdiju Gāgu, – videoinstalācija jeb videoportrets, kā to dēvē pats Roberts Vilsons.

Jānis Kristītājs ar Lēdijas Gāgas seju

Ar multižanriskiem izaicinājumiem atvērto amerikāņu popzvaigzni Roberts Vilsons strādājis šajā rudenī. Lekcijā, kurā režisors stāsta par gatavošanos izstādei Luvrā, viņš min gan dziedātājas pacietību, stundām pozējot videogleznām, gan arī izsaka cerību, ka Lēdijas Gāgas nonākšana Luvrā – klasiskās kultūras kontekstā – daudziem ļaus paskatīties uz viņu no negaidīta rakursa. "Veidojot šo ekspozīciju, man bija būtiski aptvert gan savus agrīnos darbus, teiksim, Džona Keidža Lekciju par neko, gan jaunākos – Lēdijas Gāgas portretus veidoju pirms dažām nedēļām Londonā. Mēs uztveram Gāgu kā popzvaigzni, kas izpauž sevi dziedot un dejojot, taču viņa pozēja stundām – 15 stundu pēc kārtas. Turklāt tā nebija pasīva, statiska pozēšana – viņa spēja šo procesu piepildīt ar iekšējo refleksiju, iekšējo spēku. Aizejiet apskatieties Jāņa Kristītāja galvas – grūti noticēt, ka tām visam ir Lēdijas Gāgas seja. Protams, palīdzēja grims, gaisma, bet ar to būtu par maz. Viņa ir nopietna māksliniece, un es ceru, ka šī izstāde palīdzēs viņu uztvert citādi," stāsta Roberts Vilsons.

Vienā no Luvras pagrabstāva zālēm eksponētas jau pieminētās Jāņa Kristītāja galvas videoformātā. Telpas centrā – Žana Ogista Dominika Engra gleznas Karolīna Rivjēras jaunkundze (1793–1807) video imitācija. Uzmanīgi ieskatoties, arī šajā jaunkundzē var atpazīt Lēdiju Gāgu.

Īsta gulta, nevis butaforija

Pašu galveno Roberta Vilsona "dzīvojamo istabu" Luvrā atrast ir visgrūtāk, tā noslēpusies, ka liek mest riņķu riņķus pa zālēm un stāviem. Taču meklēt ir vērts. Atšķirībā, iespējams, no nedaudz pašmērķīgajiem Lēdijas Gāgas portretiem šeit radīta absolūti intīma un personiska telpa.

Nelielajā zālē (Salle de la Chapelle) ir īstenots dzīvojamās istabas princips: tās centrā ir gulta, īsta gulta, nevis butaforija, pie gultas nolikti sudraba zābaki – visapkārt līdz pat griestiem ir plaukti, tukšās sienas starp tiem ir blīvi nosētas ar rāmīšiem un bildītēm – no griestiem nokarājas dizainiskas Iļjiča spuldzītes, kas piestiprinātas vada galā un ir tipiska Vilsona scenogrāfijas iezīme (viņš ir savu izrāžu scenogrāfijas autors). Šī dzīvojamā istaba precīzi imitē paša Roberta Vilsona guļamistabu viņa mājās Longailendā.

Plauktos, pie sienām ir sarindoti dažnedažādi priekšmeti – artefakti, senas skulptūras sadzīvo ar Vilsonam svarīgām fotogrāfijām un lietām, īpaši krēsliem. Te ir daudz keramikas, kas arī ļauj reflektēt par aizspriedumaino Rietumu mākslas hierarhiju. "Rietumu sabiedrībā ir ļoti šauri priekšstati par to, ko uzskatīt par nopietnu mākslinieku. Teiksim, Japānā arī keramiķi, kurš izgatavo bļodiņu tējas dzeršanai, uzskata par nopietnu mākslinieku," apgalvo Roberts Vilsons.

Izstieptās vertikāles

Viņa mērķis ir bijis šajā istabā radīt to noskaņu un garu, kāda valda viņa mājās – pasaulslavenajā Votermilas centrā Longailendā, dažu stundu brauciena attālumā no Ņujorkas. Šajā mākslas centrā un radošajā laboratorijā viņš dzīvo, strādā un uzņem jaunus talantīgus māksliniekus no visas pasaules (watermillcenter.org).

Īpaša nozīme Vilsona mākslā ir krēsliem, to elegantais, ekspresīvais dizains, izstieptās vertikāles ir teju katras viņa izrādes scenogrāfijas elements. Vilsons pats ir dizainējis krēslus, viens no tiem iekļauts Parīzes Dekoratīvās mākslas muzeja krājumā. Tikpat būtiskas viņam ir arī kurpes. Baltās atlasa kurpes ar briljantu bumbu uz papēža atraktīvi sasaucas ar citas Parīzes izstādes (Sirreālisms un objekti Pompidū centrā līdz 3. martam) plakātu. Jāsaka, sava veida sirreālisma klātbūtne ir jūtama arī šajā Vilsona radītajā istabā viņam svarīgo objektu kārtojumā.

Asins lāse uz Marlēnes kurpēm

Šīs kurpes kādreiz piederējušas Marlēnei Dītrihai, vācu dīvai, "zilajam eņģelim", kas iekaroja Ameriku. "Es redzēju Dītrihu 1968. gadā Brodvejā Ņujorkā, un viņa mani apbūra. Vēlāk, 70. gadu sākumā Parīzē, pateicoties Pjēram Kardēnam, iepazinu viņu tuvāk – biju redzējis viņas Parīzes benefici 17 reižu. Vienu dienu saņēmu drosmi un teicu: "Mis Dītriha, vai varu jūs uzaicināt vakariņās?" – "Ar prieku," viņa atbildēja savā fatālajā balsī. Kad vakariņojām, pie mums pienāca maza auguma vīrs un teica: "Jūs esat tik auksta, kad uzstājaties." Uz to Marlēne atbildēja: "Jūs vienkārši neieklausāties manā balsī…" Tajā brīdī es atskārtu, ka balss un ķermenis var darboties arī atsevišķi – ķermenis un plastika var būt ledaini vēsa, bet balss – seksuāla un vilinoša. Šo principu esmu izmantojis savos darbos. Marlēnes kurpes… Uz tām ir asins lāse. Viņa valkāja šīs kurpes, kad nokrita no skatuves Austrālijā un salauza kāju. "Kāda ironija – kājas, kas mani padarīja slavenu, tagad ir sadragātas," vēlāk viņa teica," atceras Roberts Vilsons.

Šādi stāsti viņam ir par katru dzīvojamās istabas elementu. Tāpat kā par Luvras benefices atslēgas vārdiem – intimitāte, klusums, pat šķietams sastingums, kas var būt iekšējas dinamikas pilns un piesātināts.

Roberts Vilsons

Izstāde Living Rooms
Luvrā Parīzē līdz 17. februārim
Līdz 18 gadiem ieeja muzejā par brīvu; pārējiem – 12 eiro www.louvre.fr

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja