Kopernika zinātnes centrs Varšavā izveidots 2010. gadā, un tā kopējais apmeklētāju skaits jau pārsniedz četrus miljonus. Nedēļas nogalēs tur ir pilns, jo cilvēkiem ir brīvs laiks, arī darbadienās centrs pulcē neskaitāmas skolēnu grupas. Nikolajs Koperniks (1473–1543) ir poļu astronoms, matemātiķis, mehāniķis, ekonomists, katoļu priesteris, viens no gudrākajiem cilvēkiem pasaules vēsturē.
Šogad jau vienreiz mēģināju tikt Kopernika centrā, taču nekas nesanāca, jo bija tik daudz apmeklētāju, ka biļešu tirdzniecība tika pārtraukta. Biļetes ir iespējams iegadāties internetā, bet, būsim godīgi, ja ir tik daudz cilvēku, ka vairs nelaiž iekšā, tad arī ar visu jau esošo biļeti vienkārši nebūs iespējams kārtīgi visu apskatīt un izmēģināt. Toreiz atmetu ar roku, taču sevišķi neskumu. Aizgāju uz planetāriju turpat blakus. Tur dienas laikā var skatīties bērnu filmas par kosmosu, vakaros – 3D koncertus un pieaugušo filmas (nē, es nedomāju pornofilmas). Šajā kinoteātrī vislabākais ir tas, ka filma tiek rādīta griestos – beidzot var blenzt griestos ar kaut kādu pievienoto vērtību.
Iespējas bēdu slīcināšanai
Vēl blakus Kopernika centram ir Skaņu parks, kurā var dauzīt akmens arfu un iepazīties ar šādiem tādiem audiotrikiem. Ja ir silts, no muzeja darbiniekiem var aizņemties dažādas spēles un rotaļas un turpat arī spēlēties. Skaidri redzams, ka Kopernika centra darbinieki ir paredzējuši, ka šī iestāde bieži būs pārpildīta, tāpēc blakus tai paredzētas izklaides un izglītības iespējas, kas palīdz slīcināt bēdas tiem, kuri nav tikuši iekšā. Depresīvāki cilvēki, protams, var slīcināt bēdas tepat – Vislas upē.
Man šķiet, ka tieši šādi zinātnes centri ir veids, kā gan mazā, gan lielā radīt interesi par eksaktajām zinātnēm, nevis kaut kādi stulbi obligātie eksāmeni. Tā kā es tiešām gribēju zināt, ko viņi tajā Kopernika mājā ir salikuši, man ļoti, ļoti vajadzēja tur nokļūt pa īstam, un tādēļ biju gatava līdz Varšavai atbraukt vēl vienu reizi. Šoreiz izmantoju to, ka mani varētu arī uzskatīt par preses darbinieci, un nodrošināju to, ka noteikti tikšu iekšā. Tā arī bija. Šoreiz žurnālistiem centrā tika ļauts iet iekšā tikai pa invalīdu ieeju. Tas laikam nav baigais kompliments.
Gan jau kaut kad noderēs
Kopernika centrā lielākā ekspozīcijas daļa ir veltīta tam, lai vienkāršos vārdos un pat bez vārdiem izskaidrotu kaut kādas lietas, kas varētu šķist sarežģītas, ja to skaidrotu mana bijusī fizikas skolotāja vai Valsts prezidents. Piemēram, tiek parādīts, kas ir viskozitāte un kā tieši ar vēja enerģiju var ražot elektrību. Katrs apmeklētājs var izmērīt, cik decibelu skaļumā viņš var nobļauties un cik hercu var sadzirdēt. Viss ir tik vienkārši, ka var saprast arī bērni, tāpēc viņu šeit ir ka biezs. Kad apnīk mācīties, var izmēģināt, kā ir būt lielā ziepju burbulī ("ziepju burbulis" nav metafora alkohola reibumam). Tā kā bērni nemitīgi skraida apkārt, es tā arī nesapratu, kā viņi beigās bez problēmām var atkal būt pie rokas saviem vecākiem. Šo mehānismu arī vajadzētu aprakstīt ekspozīcijā.
Kopernika centrā anatomiju var mācīties, pareizi lellē sakārtojot dažādus orgānus. Tas ļoti patika bērniem, kas, ieraugot šo atrakciju, priecīgi sauca: "O! Kiški!" Mazliet pavērojot aktivitāti pie šī objekta, secināju, ka bērniem ar kišku pareizu sakārtošanu veicas daudz labāk nekā vecākiem. Skaidri redzams, ka šo pieaugušo bērnībā nav bijis centra, kurā apgūt to, ka smadzenes nevar aizvietot ar aknām.
Tā kā esmu aizrāvusies ar vienu detektīvseriālu, mans iecienītākais punkts visā centrā bija vieta, kur zemē mētājās līķis ar dažādiem priekšmetiem. Turpat bija skaidrots, kā pareizi lasīt, ko mums var pastāstīt nozieguma vietā atstātie priekšmeti, un tas, kā izmantot DNS testus, lai atrastu vainīgo. Gan jau kaut kad noderēs!
Ļoti eleganti izmantota centra atrašanās vieta – tas izveidots pie upes, un otrs krasts ir ar kokiem un krūmiem. Uz balkona iekārtots ornitoloģijas stūris, kur gudru ļaužu kompānijā var vērot Vislas putnus, kas dzīvo tajā biezoknī. Nodoties fizikas un ķīmijas eksperimentiem bija iespējams speciālās laboratorijās, kur jauni zēni baltos halātos mācīja, kā ko darīt. Abas šīs iespējas neizmantoju: putnus nepaskatījos, jo man šķiet, ka putni nepamatoti ir kļuvuši par kaut kādiem dzīvnieku pasaules karaļiem, savukārt laboratorijās nepaķēpājos, jo eksperimentiem ir noteikti īpaši laiki un tos visus es palaidu garām.
Kas notiek baiļu skapī
Nolēmu izmantot sava vecuma priekšrocības un devos uz ekspozīciju, kas paredzēta tiem, kam pāri četrpadsmit. Tur pārsvarā bija atrodami skaidrojumi un eksperimenti, kas saistīti ar smadzeņu darbību. Vienīgais, ko neizmēģināju, – baiļu skapis. Viss vienkārši – jāieiet skapī, tur notiek kaut kas biedējošs, un pēcāk pēc tā, ko saka pirkstgali, var noteikt, kas ar smadzenēm noticis baiļu skapī. Es tomēr baiļu skapī neiekāpu. Gan jau tur bija kaut kādi spoki un šķaidīšanās ar asinīm, kas nav nekas šausmīgs. Es iedomājos – ja tur būtu kaut kas tiešām biedējošs, piemēram, tautas vēlēts prezidents, es nevarētu gulēt turpmākās divas nedēļas.
Bieži vien, 1000 reižu noklausoties kādu dziesmu, mēs tik un tā neievērojam, kāds ir tās teksts. Izmantoju iespēju un paklausījos dažas populāras dziesmiņas, lai secinātu – ja tiek doti varianti, tad spēju pateikt, par ko ir dziedāts. Lai atrakcija būtu interesanta, kāds ir pacenties un sarakstījis arī nepareizos variantus, kas fonētiski izklausās līdzīgi pareizajam un liek klausītājam domāt: "Varbūt tiešām ir šitā, nevis tā, kā domāju iepriekš?"
Sevišķi jāuzteic cilvēks, kurš kā vienu no Nirvana dziesmas Smells Like Teen Spirit piedziedājuma sākuma variantiem piedāvājis Here we are now with potatoe. Pēc šīs atrakcijas baudīšanas nespēju no galvas izmest skatu, kā Kurts Kobeins ar saplēstiem džinsiem un sāpēm sirdī raksta dziesmu par kartupeļiem.
Vislabāk pieaugušo stūrī man patika stends, kurā hipotētiskam varonim Tomekam varēja dot dažādas narkotikas un skatīties, kas ar viņu notiks. Nu, apmēram tā: "Tomekam pirmdien eksāmens un daudz jāmācās. Kādu tableti viņam dosi?" Tiek piedāvātas dažādu krāsu tabletes ar dažādiem solītajiem efektiem, kā arī variants "nedošu tableti", kas iekrāsots pelēkā krāsā, lai atgādinātu, cik drausmīgi garlaicīga ir šī iespēja. Es kārtīgi sabaroju Tomeku ar narkotikām, kā rezultātā viņš ne tikai labi nolika eksāmenu, bet arī kārtīgi iztrakojās rokkoncertā. Nu labi, rokkoncertā viņš arī izvēmās. Tā kā nebija iespējas veikt ilgtermiņa eksperimentus ar Tomeku, neko par to, cik ātri viņš pierastu pie ekstazī, es neuzzināju.
Turpat bija attēloti arī zirnekļu tīkli, kurus auduši zirnekļi, kas sabaroti ar dažādām narkotikām, kā arī klāt pielikti skaidrojumi, ka te, piemēram, zirneklītis pēc amfetamīna nobaudīšanas no sākuma audis nenormālā ātrumā un ļoti akurāti, pēcāk viņam ātri vien apnicis, tāpēc varam novērot, ka izzūd jebkāda zirnekļtīkla struktūra. Visinteresantākais man šķita tas, kā zinātnieki vispār nonākuši līdz lēmumam veikt eksperimentus, kuros baro zirnekļus ar dažādām narkotikām.
Tikai viena faķīra gulta
Kad pirmoreiz piekusa kājas, aizgāju uz robotu teātri. Tas bija kaut kas pa vidu starp Kraftwerk koncertu un leļļu teātri. Izrādes ir poļu valodā, taču, ja mērķis ir atpūtināt kājas, tā nav problēma. Citā zālē bija iekārtots atomu teātris. Ko tur rādīja, nezinu, jo rinda, lai tiktu iekšā, bija tik gara, ka nolēmu, ka kultūras man pietiek. Ja apkārt nebūtu ļoti daudz cilvēku ar identiskām vēlmēm, vislabāk būtu atpūsties, guļot faķīra gultā. Tā ir gulta, kurā vertikāli saliktas naglas. Izklausās un izskatās šausmīgi, bet turpat arī ir paskaidrots, kāpēc ir tā, ka tāda gulēšana it nemaz nesāp. Nesāpēja arī!
Patiesībā Kopernika centrā visa kā ir tik daudz, ka jau no sākuma vajadzētu atmest ar roku idejai apskatīt visu, jo pēc dažām stundām zinātnes mācību jau virsū mācas nogurums, taču skaidrs, ka tur iespējams pavadīt un mācīties visu dienu, bet ir tikai viena faķīra gulta, kurā atgulties. Tāpēc man ir tikai viens ieteikums Kopernika centram – izveidot barakas, kurās varētu gulēt sevišķi izteikti jefiņi, kuri ir gatavi tur pavadīt vairākas dienas. Es paliktu!
Vairāk informācijas par Kopernika zinātnes centru Varšavā: www.kopernik.org.pl