Kultūras process esam mēs paši, un mūsu pašu ziņā ir katra personīgais "no" un "līdz". Tad kāpēc tik dzīvelīgs ir nošķīrums "viņi" (kultūras cilvēki) un "mēs" (pārējie, sabiedrība)? Robeža, kas paralizē ikvienu sarunu par kultūras jēgu, devumu un derīgumu. Savā ziņā pašiem sevi laupošs aizdomīgums, kas droši vien sakņojas vēsturē, publiskās naudas apsaimniekošanas pieredzē, politiskās skatuves (un aizskatuves) prestižā un arī mūsu pašu izpratnes, spriestspējas jaudīgumā.
Biedrības Latvijas attīstībai rīkotajā diskusijā par kultūrprocesa lomu situāciju trāpīgi raksturoja arhitekts Andis Sīlis, norādot, ka ikviena cilvēka spriedums par mākslas darbu vai, piemēram, kultūras būvju nepieciešamību, būs atkarīgs no viņa spējas identificēt šādu būvi, mākslas darbu cilvēka prāta "atpazīšanas mehānismā". Citiem vārdiem, ja cilvēkam nebūs nekādu ziņu par mango, visticamāk, viņš būs ļoti skeptisks pret svešādo augli un atturēsies to nobaudīt. "No mūsu izpratnes kvalitātes ir atkarīga mūsu spēja izdzīvot," sacīja Andis Sīlis. Un no šī atpazīšanas mehānisma kapacitātes būs atkarīga mūsu spēja ieraudzīt ne vien mākslas objektu, bet arī biznesa ideju, kas savukārt ir nācijas ekonomiskās vitalitātes mugurkauls ar visām tā smadzenēm.
Mēdz teikt – mums ir tas, ko esam pelnījuši. Tātad, ja nav skaidrības par kultūras atdevi un sabiedrisko labumu, lai tā kūņojas, kā nu pati māk, lai sevi pamato pati. Kā gan lai rēķina ROI (return on investments), piemēram, Blaumaņa novelēm? Jo to spēks, ietekme un atdeve ir ilgā laikā izkliedēta – atšķirībā no nepārprotamā rezultāta sporta spēlē, kur vērtējums ir acumirklīgs – uzvara, tātad ieguldījums atmaksājies, vai zaudējums – tātad kaut kas jāmaina.
Jo šaurāka kļūst uztvere, jo atrofējas pasaules "atpazīšanas mehānisms", jo mazāka kļūst dzīves telpa iztēlei, jaunradei un vienkārši krāsainai dzīvošanai. Pašplūsma kultūras procesam nozīmē lēnīgu izdēdēšanu. Un tas vairs nav stāsts tikai par mums pašiem, bet vairāk pat par mūsu bērniem – vai viņu "atpazīšanas mehānismā" būs laikmetīgās mākslas paraugi, teātra un latviešu literatūras pieredze?
Kad runā par kultūru projektu un objektu valodā, mums ir darīšana ar aptuveni diviem miljoniem dažādu viedokļu, un neviens no tiem nav nedz īstais, nedz maldīgais. Tāpēc tikai autoritāte, dažos gadījumos tikai valsts spēj izšķirties, lai spertu soli kādā no virzieniem. Protams, ar sabiedrību sarunājoties, skaidrojot, bet vienlaikus – sekojot konkrētam ceļam uz modernu muzeju, bibliotēku, pašiem savu oriģinālkino. Ar dziļāku skatu uz mango.