Slavenu cilvēku aiziešana parasti ir iemesls, lai mēs pastiprināti pievērstu uzmanību viņu paveiktajam, atcerētos biogrāfiju, rakstot rakstus, veidojot raidījumus vai vienkārši klausoties, skatoties, lasot un ar asarām acīs baudot to daudz vairāk, nekā jebkad esam darījuši pirms tam. Starp citu, arī pērkot – kāds no pašmāju veikalniekiem ir uzsvēris, ka uz miroņiem pelna visvairāk. Piemēram, Rīgas veikalā Upe speciāli iekārtotais Deivida Bovija plauktiņš nedēļā pēc viņa nāves bija gandrīz iztukšots, kad tur ierados pēc sen kārotās, bet tikai tagad (arī jāatzīstas šai grēkā) nopirktās viņa 1999. gada plates Hours…, bet man ir attaisnojums – pirmoreiz vinila formātā šis albums iznāca tikai pērn, un nopirkt to pazaudētā kompaktdiska vietā agrāk tik un tā nebija iespējas.
30. janvārī Deividam Bovijam veltīts tematiskais vakars notika Nice Place Mansards – pa dienu tas ir grāmatu un dažādu citu smuku lietiņu veikals, kas – līdzīgi kā jau minētā Upe – apvienots ar kafejnīcu, un šad tad īpašos gadījumos tas turpina darboties vakaros un naktīs. Iespējams, pēc šī viena pasākuma esmu pārāk optimistisks, taču kuplais apmeklējums, šķiet, liecināja, ka šādiem tematiskajiem vakariem ir vieta Rīgas naktsdzīvē arī nedēļu nogalēs.
Ne visi, kas dodas atslābināties pēc droši vien saspringtās darba nedēļas, ir šokā, ja telpā neskan tas pats, kas viņu viedtālruņu austiņās, lai raitā solī dotos pie vakara vadītāja jeb dīdžeja un paprasītu uzlikt kaut ko foršu, dejojamu vai normālu. Ne visi grib vienkārši izdejoties pie mūzikas, par kuras izcelsmi viņi neko negrib zināt, jo vienīgais, kaut vārdos skaļi neizteiktais mērķis ir kārtīgi sadzerties un atrast seksa partneri nakts atlikušajai daļai. Tas viss, protams, normāli, jo kur gan vēl, ja ne krogā, bet cilvēks taču spēj domāt arī par vairākām lietām vienlaikus.
Tāpat patīkami, ka mūzika skan no vecākā un dzīvotspējīgākā muzikālās informācijas nesēja – vinila platēm, nevis vienkārši tiek atskaņoti faili no mapes, kas uz ātru roku iepriekšējā vakarā, lai pārāk ilgi neaizņemtu vietu datora atmiņā, lejuplādēta internetā. Daudzi nepiekritīs un teiks, ka formātam nav nozīmes, tomēr klātesošās plates ar saviem oriģinālajiem vākiem, kas apbružājušies, pārdzīvojot vairākus gadu desmitus, liecina, ka vakara vadītāji aiz cieņas pret mākslinieku gadu gaitā ir tās sakrājuši, var par viņu kādā pauzē arī kaut ko pateikt, un cilvēki pat ir gatavi klausīties.
Kas arī svarīgi – nebūt ne vienmēr šādiem saietiem jābūt saistītiem ar kāda aiziešanu viņsaulē, jo daudzi ir pelnījuši, lai viņiem veltītu veselu vakaru, kamēr vēl dzīvi, pat ja paši to nekad neuzzinās. Šajā reizē atvadīšanās no Deivida Bovija tika aizvadīta godam – neviens plaukts neapgāzās, un nevienas grāmatas dizains ar tomātu sulas vai balzama pleķiem uzlabots arī netika.