Ziņa, ka Latvijas režisors Vladislavs Nastavševs Maskavā, vienā no jaunmodīgajiem teātriem – Gogoļa centrā – iestudēs Mēdeju ar Gunu Zariņu titullomā, apliecina ne tikai mūsu režisoru un aktieru starptautiskās konvertējamības faktu. Zīmīga ir pati antīkā sižeta izvēle.
Vladislavs Nastavševs, lai kā viņš pielāgotu un transformētu dramaturģiskos tekstus savu izaicinošo radošo eksperimentu vajadzībām un lai cik veiksmīgi vai neveikli tie kuru reizi beigu galā sanāktu, allaž strādā ar kvalitatīvu literatūru. Harmss un viņa paradoksu īsprozas atraktīvi baismais "kombinē" Vecenē, Šekspīra Makbets un izrāde Valmierā, kura ir nu ļoti "pēc motīviem", viens no labākajiem Fasbindera kinoscenārijiem Bailes saēd dvēseli, Tenesija Viljamsa Pērnvasar negaidot, Strindberga Jūlijas jaunkundze… Šajā uzskaitījumā jaušas apzināts režisora instinkts lietot tikai vislabāko.
Ja režisors ir nopietns, viņa darbs ar materiālu ir ārkārtīgi gruntīgs, mokošs, ilgs, un to acīgs kritiķis/skatītājs var sajust. Tāpēc jau arī visnožēlojamāk izskatās tie vērtētāji, kuriem šķiet, ka viņi lugu/ tekstu zina labāk par režisoriem un aktieriem, kas ar to gadu/pusgadu strādājuši, demonstrē savas zināšanas, nevis cenšas saprast, kādēļ šis teksts redzams šajās konkrētajās formās.
Kādēļ es pieķēros Mēdejai? Jo kādā glancētā dzīvesstila žurnālā ieraudzīju literatūras zinātnieka un semiotiķa Umberto Eko mājas bibliotēkas fotogrāfiju. Tur starp desmitiem tūkstošu grāmatu uz apaļa riekstkoka galdiņa foto priekšplānā gozējās tieši viņa – Mēdeja. Bildē nav redzams, kura autora spalvai (kaltiņam, irbulītim?) pieder šī – varbūt Eiripīdam, varbūt Senekam? Varbūt Hēsiodam vai Pindaram? Varbūt Korneijam vai Grillparceram? Varbūt vispār modernajiem cilvēkiem Žanam Anuijam, Heineram Milleram vai Kristai Volfai? Iespējams, tas bija Kerubīni operas nošu partitūras sējums, siets cietos vākos sarkanzeltā. Varbūt Pjēra Paolo Pazolīni filmas fotoalbums, kur kā Mēdeja asiņainā zeltā spīd Marija Kallasa? Eko smaida.
Lai vai kā, saules dieva Hēlija mazmeita Mēdeja, Kolhīdas cariene un argonauta Jāsona sieva, kura vīru piebūra ar pļavu brīnumzālēm, palīdzēja viņam atrast zelta aunādu (simbolisko Gruziju), taču tālāk lepnās burves biogrāfija kļūst tik samudžināta un dažādi tulkojama (ar pasaku personāžiem tā gadās), ka devusi vielu, lūk, veselam pulkam interpretu. Kurš tagad zinās, kāda viņa bija – tā īstā Mēdeja? Varbūt tā, kādu savā pasakaini traģiskajā un daiļajā baletā 1990. gadā iemūžināja Džons Neimeiers, izmantojot Baha, Bartoka un Šnitkes mūziku? Vai tā, kuru operā Mēdeja sacerēja īstenākais grieķis Mikis Teodorakis? "Man vārda nav, es tikai kaisli zinu un gudrību, ko saules stari sniedz."
Starp citu, Guna Zariņa pēc skata ļoti atgādina Mariju Kallasu no Pazolīni filmas – asais profils un cieši sakniebtās lūpas ziņo, ka ar kaisli un gudrību aktrises izvēlē trāpīts. Vispār jau Mēdeja raisa arī nekontrolējamas asociācijas: tā dēvētais Mēdejas komplekss psihiatrijā raksturo mātes, kas neapzināti alkst darīt sāpes vai nogalināt savus bērnus.