Politika un kultūra nav atdalāmas, šaubu nav. Šo frāzi mēs dzirdam bieži, ne vienmēr uzdodot jautājumu – ko īsti tā nozīmē. Tomēr jautāt nav lieki, pat tik šausmīgos laikos, kādi ir tagad, – kara laikos. Vai kultūra ir atkarīga no politikas, vai otrādi? Daudzi gribētu piekrist pirmajam variantam, bet es tomēr sliecos domāt, ka otrādi. Kultūra, skatīta plašā nozīmē, ir augsne, kur izdīgt politikai – kā humānai un miermīlīgai, tā agresīvai un brutālai. Tomēr arī "šaurās kultūras" – mākslas, ikdienas kultūras, populārās kultūras – attiecības ar politiku nav tik vienkāršas. Mēs zinām, kā politiķi – īpaši, ja tie ir ļauni, varaskāri mērgļi, – izmanto mākslas formas, pārvēršot tās propagandā. Kāpēc tieši māksla viņiem šķiet tik iekārojams instruments? Vai ne tāpēc, ka māksla – kādu to pazīstam Rietumu civilizācijā – jau pašā kodolā ietver brīvības, taisnīguma, humānisma ideālus?
Viena no mākslas (ne mākslinieku) misijām ir izdīgt kā zālei caur asfaltu pat tur, kur šķiet, ka nekas cilvēcīgs vairs nav palicis. Tāpēc tā liekas bīstama diktatoriem, kas cenšas mākslu izvarot vai uzpirkt, pārvēršot to parodijā. Gluži kā reliģiskajiem misionāriem bija pienākums sludināt Dieva vārdu pat tur, kur draud nocirst galvu, māksliniekiem ir tiesības doties visur – pie nabagiem, noziedzniekiem, maldu ceļos noklīdušajiem. Vēl nesen mēs aizstāvējām Pussy Riot akciju Maskavas baznīcā, Pāvela Pavļenska performanci Sarkanajā laukumā un grupas Laibach koncertus Ziemeļkorejā, ko, starp citu, iemūžinājusi latviešu filmētāju grupa. Katra mākslas parādīšanās vietās, kur tā nedrīkstētu būt, drupina šaurprātības un cietsirdības mūrus sev apkārt un vēsta varas apmānītajiem – hei, jūs varat dzīvot citādi nekā līdz šim, jums ir tiesības mainīt politiku!
Latviešiem ir pamācoša pieredze. Pēc Otrā pasaules kara pirmā trimdinieku paaudze, kā zināms, bija ļoti noraidoša pret sakariem ar latviešiem Latvijā, ko daži uzskatīja par nodevējiem tāpēc vien, ka tie bija palikuši dzimtenē. Šie trimdinieki nosargāja Latviju de iure, bet tieši nākamā paaudze, kas nebaidījās doties iekšā ļaunuma impērijā, lai uzmeklētu radus vai vienkārši vienaudžus, tuvināja Latvijas atjaunošanu de facto. Reizēm – kā Gaismas akcija – burtiski kontrabandas ceļā ievedot literatūru, reizēm – kā Laimonis un Brigita Siliņi, kā Andris Kārkliņš, kā Velta Toma – ar mākslu, ar sevi pašu pārstāvot brīvās pasaules vērtības. Protams, tas radīja dilemmas – gan viņiem, gan uzņēmēju pusei, bet dzelzs priekškars plaisāja, kamēr sabirza pavisam.
Diktatūrām ir izdevīgi pretiniekus dehumanizēt: PSRS savā laikā stāstīja, ka klaida latvieši ir buržuju spiegi, Krievija tagad – ka Latvijā mīt zvērīgi nacionālisti, kas apspiež krievus. Propagandas apmātie tam var noticēt līdz brīdim, kamēr šos "spiegus", "apspiedējus" un "apspiestos" ierauga vaigā – viņu brīvību, cilvēcību un talantu. Tāpēc tikai tad, kad noziedzīgai politikai būs pilnībā izdevies nošķirt cilvēkus no cilvēkiem un visās savās nekrietnībās vainot māksliniekus, tā būs pilnībā uzvarējusi.