Kultūras ministrijas Vizuālās mākslas padome paudusi nostāju, ka agresorvalsts dalība biennālē nav pieļaujama, un vienlaikus aicinājusi "saglabāt profesionālu vienotību, nekultivēt šķelšanos sabiedrībā un izmantot starptautiskās kultūras platformas, lai skaidri paustu nostāju" (no Kultūras ministrijas mājaslapas). Par punktu runāt pāragri, jo, pirmkārt, vēl pastāv iespēja, ka Krievijas zaļajam namiņam Venēcijas dārzos tomēr tiks piekārta priekškaramā atslēga (ja nostrādās starptautiskais spiediens, kurā savu artavu ieguldījusi arī Latvija), un, otrkārt, mūsu valsts pārstāvji – mākslinieku duets Mareunrol’s, Bruno Birmanis un Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs – ir apņēmības pilni izpausties notikuma vietā.
Nav šaubu, ka klātienē būt pamanītiem un uzklausītiem ir daudz lielākas izredzes, nekā paliekot mājās, tomēr atklāts paliek jautājums, kā Venēcijas biennāli atspoguļos Latvijas mediji. Ja tikai vienā – Krievijas dalības – aspektā, protams, mūsu auditorijai tiks pasniegta viegli uztverama, bet stipri nepilnīga aina. Atskatoties uz aicinājumiem biennāli boikotēt, mani stipri vairāk par izskanējušajiem argumentiem interesē psiholoģiskais un kultūrsociālais fons, kas ļāva tiem gūt atsaucību kā visu problēmu risinājumam pat nozares profesionāļu vidū. Kāpēc saucieni nepiedalīties, nerunāt, neielaisties strīdos latviešu kultūras vidē vienmēr izpelnās lielāku piekrišanu nekā apņēmība piecelties, runāt, paust savus uzskatus? Psiholoģiski to var pat saprast – lielajam "bulijam" mūsu komentētāji īsti klāt netiek (nu neskatās Kremlī Nekā personīga!), bet uzbrukt savējiem esam gatavi katrā laikā.
Mēģinu atcerēties: vai maz ir kāds gadījums, kad boikots, ignorēšana, klusēšana "ar nozīmi" ir sasniegusi savus mērķus? Vai daudz biežāk tā nemaz nav pamanīta vai pat tikusi pārprasta? Strādājot mākslas kritiķa arodā, šad un tad ir nācies piedzīvot situācijas, kad it kā pazīstami cilvēki pēkšņi mani nepamana, neatņem sveicienu, griež galvu uz otru pusi, laikam tā mēģinot kaut ko paust, tikai ko – nejautājiet! Nezinu.
Atsaucu atmiņā teātra kritiķes Silvijas Radzobes memuāros izklāstīto pieredzi par piedzīvotajām audzināšanas metodēm Kurzemes mazpilsētā – viņa tās raksturoja kā "klusēšanas un aizliegumu politiku", kad bērnam ģimenē kā soda mērs piemērota nerunāšana. Par ko un kāpēc – tas pašam jāsaprot. Droši vien daudzās latviešu ģimenēs ir līdzīgi stāsti. Kā no tiem izaug nebeidzama mīlestība pret teātri, kas, kā zināms, ir vēl viena nacionālā īpatnība, jo uz skatuves runā bez gala un augstos toņos, kamēr skatītājam ir iespēja patverties zāles kolektīvajā tumsā, – tā laikam ir viela tālākām pārdomām.