Kad spēlējām kaut ko parkā, uz ielas vai mājas pagalmā. Ja kaut kas šajā spēlē izdevās, tu savās sajūtās lidoji debesīs gluži kā putns. Par laimi, es atceros to mazo sevi. Taču ar laiku arī es sapratu, ka māksla ir daudz iespaidīgāks un plašāks, daudzveidīgāks bagātāks lauks nekā sports. Un, neatkarīgi no atalgojuma, var pavērt daudz plašākus garīgos apvāršņus manā vienīgajā dzīvē. Filmās vērotā bērnu masveida vingrošana atsevišķu autoritāru režīmu valstīs izskatās draudīgi – vismaz vēsturiskos kadros un asociācijās, bet ja izdodas – un jāizdodas – noturēties robežās, tad valstu armijas līdzās pastāv mierīgi. Kamēr vingro, tikmēr labi. Tad tu piederi pats sev. Profesionālajā sportā ir savādāk. Sports aizskar vēlmi sacensties, sanākt kopā, lai aizstāvētu savu identitāti.Daudzas zīdītāju sugas mēdz aizrauties ar spēlēm, taču punktus skaita tikai viena suga. Un tad tā ir pavisam cita spēle. Te arī iezīmējas būtiska atšķirība – mākslas darba vērtējums nav nomērāms vai fiksējams ar hronometru. Kopīgais – abi novērš karus. Savulaik esmu strādājis avīzēs un piedalījies kārtējo laikrakstu numuru plānošanās. Parasti sporta apskatnieki sēž un skatās uz pārējiem, kuri sirdīgi „bīda” Latvijas republiku, kā uz muļķiem. Jo sporta laukumā šādas problēmas nepastāv.Mūsdienu gladiatori? Var paskatīties arī tā. Viņi mūs izklaidē. Mēs varētu skatīties uz tiem no augšas, bet jocīgi, ka viņi saņem tik neadekvāti lielas naudas summas. Teniss ir naudīgi ļoti uzpūsts, tāpat NBA, NHL, citas profesionālās līgas. Naudas un profesionālo līgumu dēļ sportisti atsakās spēlēt savu valstu izlasēs. Kur patriotisms? Hokejisti izklīst pa pasauli. Vai nav gana? Kārlis Skrastiņš. Nenoliedzami, cilvēks un sportists ar lielo burtu. Taču viņa liktenīgajai izvēlei spēlēt hokeju Jaroslavļā, nevis Rīgā, ļoti iespējams, ir cilvēciski banāls iemesls.Pirmais, kas nāk prātā par kultūras saikni ar sportu, ir šis vārdu savienojums "fiziskā kultūra", kur vārds "kultūra" ir pielikts, kā to var pielikt jebkurai nodarbei – ēšanai, medīšanai un tamlīdzīgi. Pēc tam iedomājos 20.gs. 80. gadu franču futbola izlases vārtsargs Žoelu Batu, kuram bija iznācis dzejoļu krājums vai igauņu vidējās paaudzes dzejnieku Kontru, kurš reiz veselu gadu radio katru rītu lasīja jaunu dzejoli par sportu. Tie drīzāk ir amizanti izņēmumi. Arī es vairākos dzejoļos esmu pieminējis sportu, taču tās ir līdzības. Taču, kas mani vienmēr pārsteidzis – ļoti daudzi izcili mākslas sfēru pārstāvji jaunībā ir bijuši labi sportisti. Tā ir bijusi it kā pakāpe viņu dzīves ceļa izvēlē.Olimpiādes nenoliedzams panākums ir iespaidīga lielas cilvēces daļas vienotība nepilna mēneša garumā. Tas pats Baznīcas ekumēnisms to nespēj nodrošināt ļoti vienkārša iemesla dēļ – sportistu sacīkstes piedod "sāli", bet konfesiju nesaskaņu izzušana kaut vai uz brītiņu, šo sāli atņem.Olimpiskās spēles – tie tomēr ir svētki, un svētkus nesvinēt ir no vienas puses stilīgi, bet no otras – slimīgi, jo cilvēks taču ir sabiedriska būtne. Neskaties, bet nebazūnē, ka tev tas riebjas. Tev talanta un priekšrocību ir gana, un nav vērts par tādām padarīt arī savus trūkumus.
Divas kultūras vienā cilvēkā
Fiziskā un garīgā. Mākslinieku vidē labais tonis skaitās nerunāt par sportu. Taču – ja skolā bijāt atbrīvoti no fizkultūras, tad šis šķietami pārliecinoši tēlotais snobisms nav ņemams vērā. Mēs visi sākam rāpot, sēdēt, stāvēt. Tā ir fiziskā kultūra. Prieks kustēties ir viena no pirmajām bērna brīvībām.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.