Gadu no gada lūkojot pēc kopsavilkuma vizuālās mākslas nozarē, nākas pievērsties vieniem un tiem pašiem jautājumiem. Laikmetīgās mākslas muzejs. Latviešu mākslinieku eksportspēja vai, vienkāršāk izsakoties, vispār iespējas radoši strādāt. Institucionālā atbalsta īpatnības. Mākslas imports – iespējas izstāžu apmeklētājiem, neizbraucot no valsts, gūt kādu ieskatu pasaules mākslas procesos. Un tā tālāk – parasti nākas aprobežoties ar secinājumu, ka cerības ir, taču vājas. Tāpēc, vienkārši lai neatkārtotos, – šo gadu vērtēsim kā izdevušos! Lai gan dabā vēl nekas par to neliecina. Tomēr nākotnes cerības – tās gan ir lielas!
Vieglākais, ko var pamanīt katrā kultūras nozarē, ir infrastruktūra, proti, ēkas. Nav ēku – nav izstāžu, būs ēkas – būs māksla! Šajā gadā vismaz daži solījumi ir doti. Šķiet, ka no vietas ir izkustējies izstāžu zāles Arsenāls liktenis – pēc dažiem gadiem ir cerības sagaidīt plašu un mūsdienām piemērotu telpu kompleksu, kurā atjauninātā veidā atgriezīsies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu programma līdz ar iespējām parādīt arī latviešu pēckara mākslas vēsturisko mantojumu, pret kuru sabiedrības attieksme ir polarizēta: vieni to gribētu izstumt no tautas atmiņas, citi – kritiski pārvērtēt, kaut vai lai apzinātos, ka demokrātiska un brīva mākslas vides attīstība nav pašsaprotama.
Šajā sakarā gribas pieminēt divas šogad notikušas izstādes – Kur lai paslēpjās! mākslas centrā Zuzeum un Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Pirmā izstāde (kuratore Sandra Krastiņa) mēģināja skatīt pagājušo laiku no humānas perspektīvas (ar visu nepareizo garumzīmi nosaukumā), otrā – apņēmīgā muzeja direktora Kaspara Vanaga vadībā pakļāva nežēlīgam vērtējumam savus krājumus, parādot tos kā neuzticamus un mazvērtīgus. Iespējams, starp abiem šiem skatpunktiem izlīgums vēl meklējams. Laikmetīgās mākslas centrs Kim? paziņojis par grandioziem plāniem iekārtot sev pastāvīgu mājvietu pamestā tehnikumā Hanzas ielā. Ja tie realizēsies, Rīgā būs vismaz viena ēka laikmetīgajai mākslai, jo līdzšinējie mēģinājumi nepārsniedz galerijas izmērus.
Klusāk, taču līdzīgā virzienā darbību ir pārstartējusi Rīgas mākslas telpa, nosaukumā precizējot – Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa. Arī izstāžu programma jau pārkārtojusies no izplūdušām kontūrām uz mūsdienu autoru mākslas skatēm. Gaidām plašākas grupu un starptautiskas izstādes! Ilgais Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja tapšanas stāsts pārtapis, nu jau vairs nevar saprast, par ko – par urbāno leģendu vai visiem apnikušu anekdoti. Ēkas projektu, ko valstij taisījās dāvāt ABLV Bank pakaļpalicēji, stingri auditēt solījās vēl Nacionālās apvienības kultūras ministrs Nauris Puntulis. Nu, pēc divu ministru nomaiņas, no audita rezultātiem ne vēsts, bet atkal dzird par Rīgas domes plāniem meklēt muzejam ideālo vietu pilsētā. Šī noburtā vieta, kuru nevar atrast jau gadus divdesmit piecus, visticamāk, izrādīsies tāda, kas nekādai citai funkcijai nav derīga. Nu, veiksmi! Tikām pavīdējis plāns izveidot jaunā muzeja komandu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja paspārnē, bet, gadam izskanot, neviens darbinieks vēl nav meklēts.
Citādi – gads kā gads. Izstādes notiek. Man personiski to ierāmēja divu klasiķu – Birutas Delles un Helēnas Heinrihsones – personālizstādes, kas apliecināja, ka glezniecība ir diža un mūžīga. Raksturīgi, ka vienai atbalstu atteica Valsts kultūrkapitāla fonds, bet otra ilgi meklēja norises vietu, kamēr iespruka uz brīdi tukšajās Rakstniecības un mūzikas muzeja telpās. Ar lielām grūtībām izstāžu tapšanā saskārās arī vidējās paaudzes spilgtākie mākslinieki – Katrīna Neiburga un Andris Eglītis –, tomēr sasniedza ievērojamus rezultātus. Par pārsteigumu parūpējās modes mākslinieks Fjodors Podgornijs, sarīkojot grandiozu sava modes zīmola Fyodor Golan retrospekciju Muzeju krātuvē. Jaunāku paaudžu mākslinieki infrastruktūras trūkumu un atbalsta nepieejamību atrisina savā veidā – brīvi pārvietojoties Eiropas telpā, biedrojoties ar vienaudžiem citās valstīs un dzimtenē iegriežoties tikai kā viesi.