Nesen publiskajā telpā izskanēja kaislīgi aicinājumi atteikties no padomju mantojuma – ar to domājot pieminekļu gāšanu un zvaigžņu izskrāpēšanu no tilta margām. Domāts – darīts, vismaz pa pusei! Vārāk skanēja balsis, ka padomju mantojumam ir ne tikai materiālas, bet arī garīgas formas, bet pavisam grūti iet ar to identificēšanu. Viedokļu līderi sacentās, izgudrojot arvien jaunas palamas nu jau pieveiktajam obeliskam, bet necik tālāk garīgā atjaunošanās nav tikusi. Piedāvāšu vismaz dažus virzienus, kuros inventarizēt pašiem sevi, vai smadzeņu stūrītī nav aizķēries kāds padomju mantojuma perēklis.
Es, piemēram, noķeru sevi slazdā ik reizi, kad ieraugu latviešu portālos ziņas par krievu šovbiznesa zvaigznēm – vienalga, proputiniskām vai antiputiniskām –, jo it kā gribas ziņu atvērt, bet, no otras puses, – kāpēc lai es par tām interesētos? Tikmēr portālu turētāji skaita klikšķus un acīmredzot secina, ka latviešu auditorijā pieprasījums joprojām ir milzīgs, jādrukā vēl! Skaidrs, ka imperiālas un koloniālas lielvaras mēdz izveidot ideoloģiskas konstrukcijas, simboliskas zīmju sistēmas un hierarhijas, kas leģitimē to varu, piemēram, īpašās centra un provinces attiecības, kurās province akceptē, ka nozīmīgas idejas un personības var nākt tikai no centra. Lūk, lakmusa papīriņš padomju mantojumam – vai apzināties sevi kā provinci, un uz kuru pusi, jūsuprāt, atrodas centrs?
Kāds cienījams latviešu kinorežisors intervijā pauda domu, ka mums, redz, neesot tādas drosmīgas inteliģences kā Maskavā, šādā salīdzinājumā izsperot trīs postpadomju priekšstatus uzreiz: pirmkārt, Latvijā vienmēr ir bijuši disidenti, tikai mēs par tiem joprojām maz zinām (mūsu pašu atbildība!), otrkārt, nevar salīdzināt brīvdomību demokrātiskā valstī un autokrātijā, treškārt, kādēļ gan protesta piemērus meklēt krievu valodas, nevis angļu, franču vai spāņu informatīvajā telpā? Lūk, kāpēc es šobrīd, Ukrainas kara laikā, neaizraujos ar emigrējušo krievu slavenību apjūsmošanu, jo ziedi un ovācijas, ko viņi saņem, ir par sasniegumiem tajā postpadomju universā, no kura mums pienāktos distancēties. Es savus iedomātos aplausus labāk sūtu anonīmam ukrainim karalaukā. Es nesekoju neskaitāmiem YouTube kanāliem, kuros krievu analītiķi sacenšas daiļrunībā par Putina režīmu, un necenšos iegaumēt neskaitāmo figurantu vārdus, jo tie rada maldīgu priekšstatu, ka Krievija ir uzbrukusi nevis Ukrainai, bet šiem labi situētajiem un daudzos veidos privileģētajiem opozīcijas pārstāvjiem.
Pavisam nepieņemama man šķita nesen masveidīgā dalīšanās virtuālajā telpā ar kādu teātra izrādes ierakstu, kurā piedalās Putinam visādos veidos lojalitāti paudusi kinozvaigzne, – un vēl jo mazāk apelēšana pie šīs izrādes mākslinieciskajām kvalitātēm. Klau, mēs taču zinām, ka kara musinātāji Mihalkovs un Šahnazarovs kādreiz ir veidojuši labas filmas, bet kas tā bija par pasauli un kādam mantojumam pieskaitāma?