Pagājušās nedēļas bija morāli smagas. Centos vērot olimpiskās spēles kā patriotiski noskaņots skatītājs. Sekoju atlētu precizitātei, roku kustībām, centos pēc konkurentu elpas vai acu skatiena uzminēt viņu asinskāres pakāpi. Tomēr bija brīži, kad vienīgais, ko manas acis saskatīja, bija stingras, saules skūpstītas pēcpuses, starp dibena vaigiem iespiedušās bikini biksītes un pirksti, kas šo vertikālo krunku atkal iztaisno.
Nezinu, vai tas bija speciāli, bet smilšaino cisku demonstrējumu beigas pārklājās ar īso biksīšu parādi stadionā. Lai arī šeit uz starta celiņa astoņi cilvēki vienlaikus rausta gurnus, purina kājas un uzbudināti šūpojas pirms starta šāviena, skatīties ir vieglāk. Notikumi ir ātri, kājas zib, un tikai atkārtojumā var saprast, kas vispār noticis un kurš uzvarējis. Turklāt skrējējas ir izdomājušas labu veidu, kā novērst manu neapzināti piekalto skatienu ķermeņa vidusdaļai; tās ir neticamu krāsu kombinācijā sataisītas mežonīgas krēpes, par matiem notiekošo uz galvas īsti nevar nosaukt. Turpretī pludmales volejbolā stundas garumā ir jāskatās identiski vingrinājuma atkārtojumi – kājas plati, dibens augšā, galva lejā un aiz pēcpuses salikto pirkstu šifrētās kombinācijas.
Tikai tagad sapratu, ka esmu palaidis garām vēl vienu iekšējo cīņu par paša gribu kontrolēt nepaklausīgi klīstošās acis. Nezināju, ka tāds olimpiskais sporta veids pastāv, bet pludmales rokasbumba ir atrakcija, kurā bikini ir obligāta apģērba sastāvdaļa un atšķirībā no volejbola laukumā vienlaikus ir divpadsmit spēlētāju. Saulē nosvīdušie ķermeņi spīd tikpat labi kā volejbolistēm, tomēr daži elementi ir vēl jutekliskāki – uzšaušana pa dupsi, spēlētājām mainoties, un priecīga lēkāšana, dalībniecēm sastājoties aplītī pēc uzvaras. Nezinu, vai vīrieši spēlē šādu sporta veidu, bet, ja spēlē, to noteikti neviena televīzija nerāda.
Olimpiskās spēles saasināja iekšējo cīņu, ko tieši skatīties un pie kādiem attēliem kavēties ilgāk. Tā noris arī ikdienā, izvēloties, uz kurām ziņām klikšķināt. Regulāri, sākot jau ar rīta cēlienu, skatos ekrānā, dusmojos un strīdos ar ziņu virsrakstiem. Redzu, kā man ziņas lūdz: "Nu atver mani, tu to jau sen gribēji uzzināt, neizlasītās ziņas virsraksts mocīs tevi visu atlikušo dienu, tu nesapratīsi, par ko visa Rīga cepas", bet es sakostiem zobiem piespiežu sevi aizritināt šīs ziņas prom un izlasīt to, kuras virsraksts ir nevis skandalozi šokējošs, bet kautrīgi neveikls, savukārt foto ir tieši tik abstrakts, ka to varētu skatīties, pat ja tas būtu ievietots kājām gaisā. Šajā iekšējo aizliegumu kontekstā vēlreiz domājot par olimpiskajām spēlēm, apjautu, ka spēju pārslēgt TV kanālus tad, kad mani cenšas iebarot ar karstiem dupšiem, bet es nespēju novērsties ziemas olimpiskajās spēlēs, redzot pie slēpotājas vaiga piesalušu, garu siekalu un pulsējošu garaiņu mutuļus no atlēta mutes aukstā ziemas dienā. Tur ir kaut kas dzīvnieciski uzbudinošs, un es esmu noķerts.