Daudz jau to brīžu nav, kad izvēlīgais un zivelīgais lasītājs noķer grāmatu kā tārpu un "aprij", turklāt pats neriskējot būt izvilkts krastā un uzlikts uz pannas. Lai gan zināms risks pastāv, jo cilvēks pēc jebkuras grāmatas izlasīšanas vairs nav gluži tāds pats, kā pirms tam.
Kādu dienu iegājis grāmatveikalā Valters un Rapa, ieraudzīju uzreiz divas oriģinālprozas grāmatas, par kurām man līdz tam nebija ne jausmas. Sāku tās uz vietas lasīt. Tur ir tāda unikāla iespēja – pāris krēslu speciāli tam nolikti pārdotavas zāles galā. Pusstundu palasi un pēc tam iegādā grāmatu sev, ja ir saistoša un vari atļauties.
Viena no grāmatām, Jūras iela, ir septiņu šobrīd ventspilnieku stāsti. Andris Akmentiņš pārsteidz ar stāstu Noliec cigu – par cilvēku, kura tēls apbur un notur uzmanību vēl pēc stāsta izlasīšanas. Pamatīgi izsvērtas situācijas, dialogi. Lieliska valoda.
Mārtiņš Ādamsons apcer efektu, kādu tuvākā vai nākotnē varētu radīt kāda labsajūtu veicinoša ierīce. Viņa stāstā tas ir dispensers – neliela, blāvi sudrabaina aproce, kurā glabājas visu dienai vajadzīgo ķimikāliju devas: mundrumam, spēkam, aktivitātei utml., pat patīkamam nogurumam, lai dienas beigās varētu mierīgi doties mājup.
Jānis Valks līdz absurdam, izmisumam un pašnāvībai noved reālu stāstu par nebeidzamo papīru saskaņošanu ar iestādēm mājas žoga labošanas un uzlikšanas sakarā, daloties pieredzē par šo jautājumu diviem nejauši satikušamies vīriem.
Maira Asare turpina Vagonu stāstus ar trim nelieliem aprakstiem, kuros no rāma vēstījuma pēkšņi iznirst pa varenai traģikomiskai epizodei.
Vairāku vēsturisku romānu autors Guntars Tenne šoreiz apraksta divu bomžu izdzīvošanas motīvu ar sekām sev un apkārtējiem. Tikai viņš tos nosaucis skaisti – par klaidoņiem.
Paspēju pamanīt, ka profesionāli labi iekoptas prozas lappuses piedāvā Laimdota Sēle savos bērnības stāstiņos Kad es vel bi maziš un Kristīne Ulberga stāstā Billija māja. Taču grāmatnīcas ērtie klubkrēsli jau gaidīja citus lasītājus.
Otra grāmata, Amsterdamas princips, liecina par jau vairāku grāmatu autora Viļa Lācīša rakstītprieku. Šeit arī attaisnojas viņa pseidonīms. Jo arī Vilis Lācis rakstīja tautai. Tāpat Vilis Lācītis raksta par mūsdienīgām un raksturīgām tēmām. Viņa romānu,, kurš īsti neatbilst savam nosaukumam, varētu arī nosaukt "Zin', te, Latvijā, iet traki" vai kaut kā tamlīdzīgi. No lielā Lāča mazais varētu pamācīties vienkāršību un sižeta līniju skaidrību. Te sajaukts kopā diezgan daudz garšvielu, ir diezgan daudz sānceļu šajā izklāstā. Autoram nav modernists, taču šāda reālistiska forma jāpasniedz vēl skaidrāk, un liels runu un darbību jūklis nedrīkst to sabojāt.
Te ir arī daudz kā smejama. Izsmieta arī Latvijas politika un partiju nosaukumi. Lasot sen nebiju smējies tik gaiši un ilgi, kā par epizodi, kurā Juris Šņuris, interneta dzīlēs izlasījis rakstu par drop catching – interneta domēnu nosaukumu pirkšanu uz pārdošanu, nolemj tam pievērsties. Ja veblapas nosaukuma lietošanas tiesības īpašniekam ir tikai uz noteiktu laiku, un ja tas pēc tam savlaicīgi nav noreaģējis, tad lapas nosaukums nonāk tirgū, un to kādā mirklī var pamanīties pārpirkt kāds cits. Šņuris pamanās nopirkt kāda holandiešu drēbju veikala veblapas nosaukumu. Kamēr viņš par šo veiksmi kaifo, veikala īpašnieks jau zvana un ir gatavs samaksāt par nosaukuma atgūšanu, jo līdz tam viņa bizness "karājas gaisā". Te parādās latvieša gausums un neprasme pielāgoties mūsdienu kapitālisma straujajiem tempiem. Juris nav izdomājis, cik prasīt! Viņa skatiens izmisīgi slīd pāri grāmatu plauktam un apstājas pie Žila Verna romāna par kapteini Nemo, 20 000 ljē pa jūras dzelmi muguriņas.
– Tventī tauzend dolars, – Šņuris izdzird sevi sakām.
Pa vidu vēl telefonkņada, kurā Šņuris lāga neorientējas, jo ar angļu valodu viņam arī švaki, un tad atrisinājums. – Fuck off, – šokēts par tādu barbarismu, saka holandietis un noliek klausuli.