Spraukšanās autobusu un kravas furgonu ielenktās Arēnas Rīga zālē sākas jau pie pašas ieejas, kad visas priekštelpas ar garderobēm, suvenīru un iestiprināšanās veikaliņiem arī vēl pārpildītas. Tas, protams, priecē, ka cilvēkus interesē koncerti. Nupat arī prasīgākiem klausītājiem paredzētais avangarda mūzikas festivāls Skaņu mežs par apmeklētāju plūsmu nevarēja sūdzēties, tātad koncertindustrija ir dzīva visos tās līmeņos.
Šķiet, tik pilns koncertos šeit nav bijis vēl nekad – šis ir pirmais amerikāņu repera 50 Cent Rīgas koncerts (9. oktobrī), kas pilnībā izpārdots, un tika izsludināts arī otrs nākamajā dienā. Vai patiešām visiem gribētājiem nepietiks vietas? Tomēr, paspraucoties dziļāk, katrs var atrast sev ērtu stāvvietu, kur nejūtas kā viena no siļķēm mucā, un arī redzamība pieņemama. Sēdvietu tribīnes tāpat pilnas. Kad ienāku zālē, Busta Rhymes, par vakara galveno varoni ne mazāk slavens reperis, jau iesilda publiku, un drīz vien klāt arī pats Kērtiss Džeimss Džeksons III jeb 50 Cent.
Skatuves būve ir grandioza – konstrukcijas, kurās katra siena ir arī ekrāns, kustas un mainās ik pēc dziesmas, gaisā šaujas liesmu mēles, kuru karstumu jūt katrs, un laiku pa laikam pār cilvēku galvām krīt zeltītu papīriņu lietus. Divas atbilstoši stila prasībām tērptas dejotājas, nē, jau četras vai pat vesels pulks, apaļumiem virpuļojot, arī pārņem skatuvi. Kā jau augstākās klases māksliniekam pienākas, skaņa ir perfekta – katrs basu sitiens sagādā labsajūtas tirpas, nevis diskomforta sajūtu. Laiku pa laikam dekorācijas atsedz augstāk par reperiem izvietoto mūziķu sastāvu (neskaitāmi sintezatori, bungas un ģitāras), dažiem ir arī solonumuri kā džeza koncertā. Klātesošie ir ierauti tādā kā Lielā Getsbija pilsētas atrakcijā, kurā katrs mirklis šķiet piedzīvošanas vērts, un garlaicībai šeit nav vietas. Publikā visapkārt dzird daudz hiphopā it kā iederīgo rupjo krievu vārdu, bet no skatuves arī angliskais "f**k" neskan, un koncerts aizrit pozitīvā gaisotnē, nekultivējot dusmas un grūtās izdzīvošanas sludināšanu. Šī ir svinēšana, nevis cīņa.
Kērtisam Džeimsam Džeksonam III koncerta sākumā kaklā masīvā ķēdē karājas krusts, kuru drīz vien nomaina kulons uzraksta "50 Cent" formā, un pašās beigās tas atkal ir krusts, bet jau lielāks – tas spīd un laistās, kā norādot, kam mākslinieks jūtas pateicīgs par saviem panākumiem, kuri viņam ļāvuši uzkārt kaklā tik lielu krustu – ne no zelta, bet sudraba, jo šis metāls mirguļojošajiem briljantiem piestāv labāk. Mākslinieks kā modelis bieži maina tērpus, kam nav pat noņemtas zīmolu birkas, un tie pārsteidz. Kāds ir redzējis gaiši zilu vai sarkanu treniņtērpu no dabīgās ādas? Nē, es nekļūdos, jo zinu, kā izskatās āda un kā – dermatīns. Jāmeklē šuvējs – un arī tāds tērps ir jāpasūtina! Gan jau ērts, kaut smags.
Atceroties brazīliešu smagā metāla grupas Sepultura koncertu Rīgā 90. gadu sākumā, pēc kura Latvijā sākās tāds šī žanra popularitātes vilnis, kāds pirms tam nebija bijis, jāaizdomājas, kas pēc šiem diviem 50 Cent koncertiem notiks ar hiphopa jau tā lielo popularitāti Latvijā. Vai tā var kļūt vēl lielāka?
Vietējie reperi ar pieredzi jau pirms dažiem gadiem prognozēja, ka pēc tik liela panākuma kā anša albuma Liela māksla atzīšana par gada labāko ierakstu gan Zelta mikrofonā, gan Austras balvā, ir jāseko atslābumam. Tas tomēr nenotika. Varbūt tam jānāk tagad, kad pilnībā ir apmierinātas ilgas pēc šī žanra megašova? Lūdzu, lūdzu! Pasaulē ir arī citāda mūzika.