Ja tā nepadomā…

N_.).Efektīgi! Laikraksts efekta dēļ kritiķes, LU zinātņu doktores Radzobes izteikumu publicē uz avīzes vāka – šādi kategoriski izkāpināti apgalvojumi taču piesaista lasītāja uzmanību.Kritiķes "uzstādījums" ir skaidrs – viņasprāt, Džons Neilands ir Dailes teātra katastrofa, un DT galvenais režisors Džilindžers ir vainīgs, ka kaut ko tādu pieļāvis. Atliek vien minēt, vai cienījamā kritiķe vēlas, lai teātros kādam cilvēkam būtu lielāka "vara un teikšana", piemēram, izlemt citu režisoru veidoto izrāžu likteņus jeb prastāk runājot ieviest cenzūru. Mulsinošs un neprofesionāls šajā kritiķes emocionālajā izpaudumā šķiet kas cits. Proti – ir vienkārši muļķīgi pārmest režisoram, ka tas iestudējis labu izrādi ārpus "sava" teātra. Loģiski turpinot domu – vai "spļāviens sejā" Dailes teātrim ir Liepājas teātra veiksmīgie Pūt, vējiņi? Kritiķim vajadzētu priecāties par to, ka tapusi laba izrāde, nevis raksturot to kā "spļāvienu sejā" citam teātrim. Citādi sanāk, ka mūsu teātri to vien dara, kā cits citam spļauj. Līdzīgu mulsumu raisa Henrietas Verhoustinskas entuziastiskais  piebalsojums" Radzobei – "nesaprotami, kāpēc Pūt, vējiņi nav iestudēti Dailes teātrī".Lai man piedod vērtētājas, bet tas taču ir absurds. Kas tur nesaprotams? Tas, ka Pūt, vējiņi ir iestudēti Liepājas teātrī, nevis Dailē? Un vai profesionāla kritiķa kompetencē tagad būtu noteikt, kurā teātrī kuram režisoram jāiestudē kuras izrādes?Džilindžera "veiksmīgās laulības" ar Liepājas teātri ir mērāmas jau vairāku sezonu ilgumā. Taču būtu vismaz dīvaini režisoru par to vainot. Tāpat kā ar mātišķu pirkstu norādīt, ka Dailes teātrim viņš, kritiķuprāt, nevelta pienācīgo uzmanību. Teātris kā radoši kompleksa iestāde no ģimenes ķēķa tomēr atšķiras – tur ar pirksta bakstīšanu un pārmetumiem spļaušanā nelīdzēsi.