Amizanta sajūta – tu lepni izriez krūtežu, dzirdot divas pusmūža krievu kundzītes Stockmann veikalā pie ne tā lētā kosmētikas gala nodudinot – a žaļ, s janvarja naševo laķika to boļše ņe buģet, takoj krasivij! (Žēl gan – no janvāra mūsu smukā latiņa vairs nebūs – krievu. val.) It kā naudas vērtība slēptos tās grafiskajā izcilībā – un Latvijas lats patiesi ir viena no skaistākajām valūtām pasaulē. Ciniski spriežot, šī bezvērtīgā simbola – naudas – vērtība ir mērāma tikai tās daudzumā. Un pirmajā janvārī mēs visi – prezidentu un finanšu ministru ieskaitot – uzzināsim, cik Latvija ir nabadzīga valsts. Varu zvērēt, ka šoziem par skumju realitāti kļūs viens no paseniem kāda Rīgu apmeklējušā eirobirokrāta izbrīna jautājumiem par simtlatnieku pabalstiem: "Viņi saņem tikai divsimt latu nedēļā?" Manas visu mūžu par pedagoģi grūti apmācāmo bērnu skolās nostrādājušās mātes pensija ir nepilni trīs simti eiro. Bet pat viņa klusītēm protestē pret valsti, kura savam mīļākajam premjeram Lācītim "atļaujas" piešķirt "stipendiju" (esat pamanījuši, ka daudzi vecāki cilvēki tā ironiski dēvē algas un savas pensijas?) tikai septiņu mammas mēneša pensiju apmērā. Grūtāk mums ģimenē klājas ar emocionālo atvadīšanos no lata – mammītei goda vietā ir viņas omes dāvāta sudraba Milda, spoža un koša kā mēnestiņš, mājās ir arī visi tie skursteņslauķi un kliņģerlati, tomēr vismīļākais viņai ir krupītis. Kad saku tērēt maizei suvenīrlatus, māte gatava šķirties no jebkura, izņemot krupīti. Mīlestība ir neracionālas jūtas.
Tomēr vienu esam apguvuši – turpmāk iepērkoties neko nepārrēķināt eiro. Psiholoģiski to grūti saprast, bet bieži pārtikas veikalos dzirdu seniorus purpinām: "Un cik tas tagad būs eiro, cik latos?" Necik – jo viss būs eiro. Alga, pensija, stipendija, pabalsts – viss būs eiro. Atliek lata vārdu aizstāt ar eiro un aprast ar to (vai, kā joko mans krievu draugs, – sauc tu to kaut par jevrolatu, ja gribi).
Būs visādi neuzmundrinoši pārsteigumi – konstatēsim, ka algas ir konkurētNEspējīgas teju jebkurā sektorā. Ka pensijas jeb sociālie pabalsti ir necilvēcīgi mizerabli. Ka ar Latvijas vidējstatistisko pensiju un algu Eiropā nekur nevarēsi pārvietoties un pat normāla kurpju pāra cena tur, Eiropā, sākas ap ciparu 100 eiro. Ja tuvojamies kopējām Eiropas mājām, tajās mēs ieejam kā reāli ubagi. Salīdzinoši.
Protams, protams, viss atkarīgs, ar ko Latviju salīdzinām. Mums tik draudzīgajā Gruzijā 70 latu (100 eiro) pensija ir saucama par makten lielu, Moldāvijā, Baltkrievijā arī, par nabaga Āfriku nerunājot, ja vien pensionāram nepieder briljantu raktuves. Tur pat pāris ceineru – vienalga, dolāros vai eiro, – būs dāsna mēneša stipendija 80 procentiem morīšu.
Viens no izcilākajiem Francijas XX gadsimta prezidentiem ir teicis: "Valsts ir tik bagāta, cik bagāti ir tās pilsoņi." Es nezinu, cik veiksmes stāstu par Latviju turpinās perēt mūsu valstsvīri, bet viens ir skaidrs, jau pirms eiro iesoļos mūsu makos, – mēs Eiropā ieiesim kā masveida mazturīgo zeme. Lētais darbaspēks.