Oksfordas virtuālā tīmekļa (starp citu, daudz ērtāk būtu lietot anglicismu – onlains) vārdnīca par šī gada vārdu pasludinājusi selfiju (no angļu val. vārda – selfie), kas pirmoreiz pirms gadiem desmit parādījies kādā austrāliešu interneta forumā. Latvijas valodniecības amatieri jau steiguši meklēt latviešu valodas ekvivalentu, piedāvājot šo parādību dzimtajā mēlē labskanīgi dēvēt par tīksmiņu. Gada vārds "selfijs apzīmē fotogrāfiju, kurā cilvēks, lietojot viedtālruni vai jebkuru citu digitālu ierīci, uzņēmis pats sevi un ievietojis to kādā sociālajā tīklā citu vērtēšanai. Selfiju var veidot gan pie spoguļa, lai būtu iespējams pašportreta autoru ieraudzīt pilnā augumā, gan arī bildēt tikai seju, vienkārši paceļot ierīci ar kameru sev virs galvas.
Ja kādu iesācēju māc neziņa, kā tīksmiņu būtu vispareizāk uzņemt, internetā lietpratēji nesavtīgi ievietojuši dažādas pamācības, piemēram, kamera jātur leņķī, lai acis izskatās neproporcionāli lielas, mutei jābūt seksuāli puspavērtai u. tml. Turklāt vienubrīd parādījās arī dzīvībai bīstama tendence uzņemt pārgalvīgus selfijus, sēžot pie braucošas automašīnas stūres. Ja šāda aizraušanās pieņemtos spēkā, tas visdrīzāk kļūtu par iemeslu izvērst kādu sociālo kampaņu ar saukli "Nebrauc selfijā!". Taču, lai izvairītos no briesmām, kas varētu rasties, nepieklājīgākajiem tīksmiņiem nokļūstot publiskajā telpā, izstrādāta tāda programma kā SnapChat, kas telefonā saņemto attēlu ļauj apskatīt, taču automātiski dzēš desmit sekunžu laikā.
Cilvēka vēlme iemūžināt pašam sevi gan nav nekas svaigs un neparasts – pašportretus vecmeistari gleznojuši sensenos laikos, un arī pavērst objektīvu pret savu seju gan jau kādam iešāvās prātā, tiklīdz to pieļāva fotoaparāts. Tāpat kā ieskrāpēt savu vārdu uz alas sienas vai mēģināt kopētājā ielikt roku vai kādu citu ķermeņa daļu. Taču runā, ka pie sevis fotografēšanas apsēstības novedis tieši ceturtais aifona modelis, kurā iebūvētā kamera ļāva ekrānā redzēt savu pašportretu gluži kā spogulī, bet nedaudz vēlāk to vēl plašāk attīstīja tādu attēlu programmu kā Instagram parādīšanās. Pēdējos gados virtuālā telpa ir šādu pašportretu pārbagāta – katrs izliek uz letes savus labākos tīksmiņus, cerot, ka ārišķīgā sabiedrība novērtēs atzinīgi šo it kā nevainīgi narcistisko aizraušanos. Ja kāds selfijs neizpelnās gana daudz klikšķinošu aplausu, autors saņem nopietnu triecienu pašapziņai. Protams, ir arī skeptiski noskaņotie, kuri apzināti uzņem muļķīgus, neglītus vai kariķētus selfijus, lai izsmietu tos, kuriem katrs tīksmiņš ir svēts.
Daļai sabiedrības noteikti par pašu parādību vēl derdzīgāks liksies tās apzīmējums – kāds, kurš neaicināts sācis dzīvot starp vārdiem, kam pasē pie tautības stāv rakstīts – latvietis. Tomēr, rodoties jaunām parādībām, darbībām un lietām, tām likumsakarīgi ir nepieciešami jauni apzīmējumi, kam sabiedrība, sevišķi jaunieši, tādus piemeklē daudz ātrāk par valodniekiem. Gada vārdus un nevārdus kopš 2003. gada godina arī Latvijā, un mērķis droši vien ir ne tikai mītiskā dialoga veicināšana, bet arī konkrēta laika un tendences dokumentēšana, kā tas noticis selfija gadījumā. Tiesa, no iepriekšējo gadu uzvarētājiem daži, šķiet, ne tikai netiek lietoti šobrīd, bet vispār nekad nav bijuši aktuāli, piemēram, "smacenis", "ēnstrādnieks" un "draugoties". Dokumentēt laiku, respektējot latviešu valodas unikalitāti, bet arī nenoliedzot tās dzīvam un mainīgam organismam līdzīgo dabu, centies arī Ilmārs Šlāpins, kurš nupat izdevis mazu un kompaktu grāmatu Jauno latviešu valoda, kurā var atrast gan vārda vēsturisko izcelsmi, gan, piemēram, jauno lietojuma kontekstu, taču tas jau tiecas būt garāks stāsts.