Saldo grādīgo kokteili Eggnog gatavo, sakuļot olu dzeltenumus, pievienojot saldo krējumu, cukuru un vislabāk burbonu, kas ir vairāk piemērots mežonīgās Amerikas garam par rumu un konjaku. Beigās kokteilī iemaisa putotus olu baltumus un saberztu muskatriekstu. "Veco ļaužu piens" ir Ziemassvētku laika dienas vidus dzēriens, un reta ir tā māja Santaklausa sarakstā, kurā nesmaržo pēc šī lipīgā drinka.
Kamēr gaidījām namamātes aicinājumu sākt cīņu ar tītaru, "egnogs" mani un amerikāņu profesorus bija ievilcis fundamentālo jautājumu zonā. Profesors, kurš bija apņēmis ceturto sievu, sāka šādu sarunu: "Iedzert es drīkstu, bet diemžēl ārsta sirdsdarbībai izrakstītā tablešu kombinācija ir atstājusi efektu uz citām ķermeņa daļām. Guļu es ar savu jauno sievu, esam izmēģinājušies tā un šitā, bet nekādi nevaram dabūt To augšā. Pavisam stulbi sanāk: jauna sieva – un nestāv." Otrs profesors, skarbs Vjetnamas kara veterāns, kuram, kā noprotams, guļamistabā viss bija kārtībā ar piekto sievu, ar sāpīgi līdzjūtīgu grimasi un nežēlīgu sarkasmu lūpu kaktiņos atbildēja: "Esmu domājis par šādu dzīves posmu. Man pistolei ir speciāli atlikta īpaša sudraba lode. Skaidri zinu – kad vairs nevarēšu dabūt To augšā, dzīvei vairs nebūs ne vella vērtības. Tad šo sudraba lodi ielaidīšu sev pierē." Viņa kolēģis smagi nopūtās, bet es, divdesmitgadīgs ērzelis, mēģināju iztēloties sevi stāvam pie guļamistabas loga ar gariem, retiem sirmiem matiem vai vispār – pliku pauri un sēcošu elpu, pārlieku jūtīgumā saraudināts no aizlidojošo dzērvju kliedzieniem un viļājot rokā sudraba lodi.
Nezinu, kā jums, bet man pēdējā laikā šādi uzplaiksnījumi sāk rēgoties acu priekšā. Septembrī KDi bija lasāma intervija ar dzejnieku Žeberu. Manas acis atvērās pie vārdiem: "Ar gadiem tu kļūsti…" un dažas rindiņas tālāk: "Visi vulkāni iekšā pierimst. Kļūsti mierīgāks. (..) Asinis vairs iekšā tā nemutuļo. Kļūsti samiernieciskāks." Par sudraba lodi viņš neko neteica, bet no mana nākotnes scenārija vēl viens plīvurs nokrita nost. Tad vēl tas stulbais video no Argentīnas parlamenta, kas cirkulē ziņu portālos: attālinātā videoformāta sēdē sadalītajā ekrānā ir redzamas sirmas galvas, kas apspriež pensiju likumprojektu. Pēkšņi viena kvadrātiņa galva sāk dīvaini uzvesties. Ekrānā ieklīst jauna sieviete, parlamentārietis atkailina viņas krūti un sāk sūkāt draudzenes krūtsgalu. "Es tikai pārbaudīju, kā jūtas krūts pēc silikona implantu ievietošanas," apmēram tā taisnojās nu jau bijušais tautas kalps.
Varbūt tie ir bijušā deputāta pēdējie vulkāna izvirdumi – runājot Žebera terminoloģijā, spriedu pie sevis. Varbūt šīs domas ir sakairinātas manā galvā tāpēc, ka man starp kājām sācis pīties no kūts paņemts jauns, melns, bezbailīgs runcis ar cietiem riekstiem un visas sirdis atslēdzošu zaļu acu skatienu.