Latvijai šogad jātiek galā ne tikai ar Eiropas Savienības, bet arī pašai savu prezidentūru. Lai visi varētu mierīgu sirdi dedzināt Jāņu ugunskurus un nodoties kultūras baudām festivālā Positivus, vēl pavasarī jāpaspēj vienoties, kuram turpmākos četrus gadus būs tas gods un slava saukties par mūsu prezidentu.
Atšķirībā no ASV, kur pilsoņi jau pusotru gadu pirms vēlēšanām var sekot līdzi prezidentu kandidātu debatēm un reklāmas rullīšiem medijos, mēs pagaidām zinām tikai vienu – tas nebūs Andris Bērziņš. Pagājušajā piektdienā, kad Latvijas interneta elite nespēja vien beigt šķaidīties ar jokiem par jauno bezalkoholisko dzērienu Pishhh..., prezidents paziņoja, ka vairāk uz šo vakanci pretendēt nevēlas. Vēl pirms viņa paša kandidatūru pasteidzās noraidīt arī pilsoņu kopa, ko vieno pretenciozais nosaukums "inteliģences pārstāvji". Kā vienu no kandidātam nepieciešamajiem kritērijiem bez veselā saprāta un humora izjūtas inteliģences pārstāvji bija noteikuši bezpartijiskumu. Tas gan līdz galam neatspoguļojās jau konkrētajā personāliju piedāvājumā, kurā bez ES Tiesas tiesneša Egila Levita un LU rektora Mārča Auziņa gozējās arī partijas Vienotība neformālā līdere un EP deputāte Sandra Kalniete. Visu jau arī nevar gribēt. Tikmēr citā diskusijā ar pasažieru pārvadātāju nozares līderiem tika izvirzīta prasība, ka prezidentam noteikti jābūt heteroseksuālam.
Teorētiski no potenciālo kandidātu saraksta var izsvītrot ne tikai Andri Bērziņu, bet arī jebkuru vārdu, kas šajā kontekstā parādās medijos vai atsevišķu pilsoņu kopu manifestos. Kad gan ir bijis tā, ka jaunais prezidents mums nav pārsteigums? Ja kaut ko tādu varētu prognozēt, dzīve būtu ļoti garlaicīga. Rainim to droši vien būtu grūti saprast, bet tā vien šķiet, ka Latvijā ikviena sapnis kļūt par prezidentu izdziest vēl pirms likumā noteikto 40 gadu vecuma sliekšņa sasniegšanas. It kā var dzīvot pilī un arī alga laba, bet neviens tā īsti ieņemt prestižo amatu nevēlas.
ASV prezidenta amata kandidāte Hilarija Klintone savā reklāmas klipā paziņo, ka ik dienas katram amerikānim ir vajadzīgs čempions. Viņai var tikai piekrist. Varbūt pie vainas sāpīgā vēsturiskā pieredze, kas nāca ar atklāsmi, ka visi harismātiskie, ar labām oratora dotībām apveltītie valstsvīri ir zagļi un oligarhi, taču Latvijas politikā patlaban nepiedodami augstu tiek vērtētas acīmredzamas viduvējības. Man nešķiet, ka politikai ir jābūt garlaicīgai, birokrātiskai mašinērijai, kas risinās kaut kur paralēli tautas ikdienas dzīvei. Es gribētu tur redzēt vairāk spēcīgu personību, kuru viedoklis interesētu ne tikai mani, bet tiktu ņemts vērā arī starptautiski. Jo viņu personības lielums ir izšķirošāks par pārstāvētās valsts relatīvi nelielo teritoriālo mērogu. Es gribētu redzēt tādus cilvēkus, kuri ne tikai izprot politiskos un ekonomiskos procesus, bet gadumijas runā spēj likt man noticēt, ka mēs esam vareni, mēs esam diženi. Vārdu sakot, es gribētu sevi asociēt ar čempioniem, nevis ierēdņiem. Tāpēc izvirzu tikai vienu prasību. Ja tu esi mans prezidents, vienkārši dari tā, lai man ir lepnums un gods. Vai vismaz – nav kauns.