Tapis teikts – kas no acīm prom, tas no sirds laukā. Oponēju un regulāri, kaut reizi pāris gados, parasti tā ap Jaungadu, cenšos cīnīties ar skopuli Skrūdžu sevī, kas ne par vari nespēja šķirties no visādiem krāmiem un sīkumiem. Man ir indeve krāt un glabāt kastēs visādus rakstu galiņus, zīmītes, kartītes, iedvesmes brīdī uzšņāptas idejas un citāda veida "suvenīrus" (tulkots no franču valodas souvenirs – atmiņas). Pārcilājot šīs aizvēsturiskās rakstu zīmes, gan gadās pa muzejiskam atklājumam – tikai bail savas jautrās dzīves atmiņu skrandas uz jelkādu muzeju nest, apsmies – tiem jau tā krājumos visādu teātra prīmu muzejiem novēlētas tukšas pūdernīcas un bumbierenes esot kuplā skaitā. Tomēr nule kartona kastē uzraku Sāras Bernāras portreju, glītu antikvāru kartīti, un otrā pusē – Lilijas Dzenes Parīzē rakstīta atvainošanās vēstule, kāpēc viņa nav devusies mums, jauniešiem, līdzi braukāt ar kuģi pa Sēnu, tā vietā Nacionālajā bibliotēkā "pavadīju sava laika cilvēku ēnu sabiedrībā". Vai Oļģerta Krodera humora un indes pilno ziņojumu par "kritikas stāvokli valstī" – vēstuli Olim raksturīgajā maza bērna rokrakstā, par ko ne reizi viņu esmu ķircinājis. Vai pasaulē ievērojamā šekspirologa, mana augstskolas pasniedzēja Alekseja Bartoševiča tēvišķo depešu, ka esot mums piedevis dzīvokļa nopludināšanu: "Tu tajās peļķēs atgādināji līdz nāvei pārbiedētu Noasu, kam plosts grimst, – nu ko es uz jums dusmošos? Mēs arī jaunībā dzērām kā traki." Pēkšņi – Hotel Avenue des Champs-Élysées dienesta vēstule: "Tiekamies ielas kafejnīcā ar sarkaniem krēsliem tieši pretī teātrim. Miša." Kāds Miša, kāda kafejnīca? Ak, Barišņikovs.
Vai: "Būšu Maskavā ar pirmo Rīgas vilcienu, kotletes un zupa vēl ir siltas. Andžus" (šo Latvijas cienastu dēļ mani apskauda puse studentu kopmītnēs, jo Maskavā 1983. gadā plosījās īslaicīgs produktu bads), vai Ģirta zīmēts taksītis, kuram purns gan vairāk velk uz lapšeles pusi. Visu to ņemt un izsviest miskastē? Dzīvi, kuras labākā daļa ir atmiņas, nedrīkst miskastē.
Tieši privātā sarakste – ar roku rakstītas vēstules, zīmītes, jokainas pastkartes – būs "aizejošā natūra", lai ko arī apgalvotu datorspeciālisti, ka virtualitātē nepazūd ne SMS, ne Instagram fotouzņēmumi, selfiji un e-pasta vēstules. Tas viss ir kaut kur tur, vados, cietņos, serveros un citos "mākoņos". Vienīgi mākonī nevar uzglabāt Krodera zilās lodīšu pildspalvas izķeburoto naivo rokrakstu vai Lilijas Sāras Bernāras fotokartītes atlocīto stūrīšu sirsnību.
30. decembrī plkst. 14 mūzikas namā Daile notiks ceļojums laiktelpā – mazs teatralizēts pasākums (ne izrāde, ne koncerts) Vēstule draugam, kuru komponists Jēkabs Nīmanis asprātīgi dēvē par "epistolāro žanru ar nošu partitūru" un kurā aktieri Kaspars Znotiņš ar Vili Daudziņu lasīs Imanta Ziedoņa un Ojāra Vācieša privāto korespondenci. Vilis: "Viss sākās pavasarī, kad, atzīmējot OV jubileju, Vācieša muzejā tika atklāta izstāde Dižkoki. Par Vācieti un Ziedoni. Lieliskas fotogrāfijas, dienasgrāmatu fragmenti, vēstules... Izstādes kuratore ir Vita Mekša. Viņa arī sakārtoja vēstules un dzeju tādā secībā, kā mēs to lasīsim 30. decembrī." Ja jums gribas zināt, kurš no abiem dižpoētiem bijis praporščiks, kurš ģenerālis, kurš "pazudušais ūdenstornis", kurš dižkoks un kurš Raiņa doto Miroņu svecīti bāzis Leldei pie deguna kā pretiesnu līdzekli, "tad tā nav kosmiskā terapija, ko Rainis tā praktizēja, bet par to citreiz". Arī šīs vēstules taču varēja aprīt miskaste.