Nesēji

Pārlaicīgo ideju Vāgners ir uztvēris un nes savā mūzikā, bet Vāgneru tovakar nes Kairišs. Kas nes Kairišu? Laikmets. 2011.gada nogales Dievu mijkrēšļa Zigfrīds ir varonis tieši tāpēc, ka izvēlas apreibināties ar zāles dūmu laikā, kad cilvēki aizvien neslēptākā agresijā klūp cits citam pie rīkles dēļ vismazākā iemesla. Tomēr šī pasaule ir divdabīga un Zigfrīdu soda tieši par to un ar to pašu, kamdēļ viņš ir varonis – par apreibināšanos soda ar aizmiršanos. Agri vai vēlu nākas maksāt – dūmam likumsakarīgi seko burvju dzēriens, kas laupa Zigfrīdam atmiņu. Skatītāju acu priekšā norisinās šausminoši ātra un viegla labā degradācija, bet Guntera, Gutrunes un Hāgena kailo ķermeņu kaudze gultā atklāj ļaunuma neticami primitīvo un bērnišķīgi naivo iedabu. Tālāk jau ripo lavīna – dūms, vīns, meli, ilūzijas, nodevība... Zigfrīdu Hāgens nogalina ar desu cepamo iesmu – pilnu ar karstām, brūnām desām. Hāgenu nolinčo pūlis. Bērni mēģina reanimēt Zigfrīdu – reanimēt jēgu. Jēga norausta baltās cilvēka rokas un nespēj reanimēties. Beigās pūlis parūpējās, lai jēga vairs neceļas – saliek beigtajiem varoņiem virsū sveces un vaiņagus, apvelk ap viņu nāves vietu baltsarkanu plēves striķi kā brīdinājumu par varoņu sērgas skartu apvidu – nu, nav tie varoņi nevienam te vajadzīgi! Raini atminot – “šī sabiedrība un kārtība dibināta uz meliem tik tāli, ka viņa tūliņ jau sāk brukt tur, kur viņas dalībnieki sāk runāt patiesību”. Bet bērni atnāk visam cauri un klusumā nodejo deju. Skaisti, lunkani, dzīvības pilni ķermeņi iekodušies mūžīgā atjaunotnes ritumā kā čūskas paši sev astē. Lūk, te arī Kairiša atbilde laikmetam – viņš izrādes gaitā nepārprotami liek nojaust, ka bērni ir mūsu varoņu un dievu reinkarnācijas – arī paša Vāgnera, bet beigās pasaka tieši – bērni ir vēl kaut kas vairāk par to. Dzīvības nesēji.

Pēc ģenerālmēģinājuma Klaidonis ir izskalots tīrs kā sniegbalta veļa un vairs negrib atpakaļ ielās. Bet agri vai vēlu nāksies turp doties – un sastapties ar savu vientulību. Viņš būs kļuvis nesējs uz laika sprīdi, kamēr sadzīs pāršķeltā āda. Viņš redzēs pilsētā izrādes turpinājumu, ielu un namu scenogrāfiju, bet pūlis, kam cita kompānija Bite ļauj sabiedriskajā transportā stundām skaļi runāt muļķības – tas taču būs viņš pats, kas tikko nolinčoja Hāgenu. Lielveikali būs pilni ar desas apklusinātiem varoņiem, kam būtu neizturami izrādi uzlūkot – gluži kā kapakmeni ar savu vārdu. 

Klaidonis iet un domā par ideju un par nesējiem. Par to, kā gan ideja var būt tik liela, ka spēj ietvert sevī visus laikus un nesējus – Vāgnera Rīgu, Kairiša Rīgu un Klaidoņa Rīgu, kas guļ cits citā kā dīgļapvalki sēklā; aptvert un vienlaikus neizsmelt, lai paliek brīva vieta visiem nākamajiem laikiem un nesējiem.