Atrodoties jebkurā muzeja vietā un skatoties darbus, ir konstanti dzirdama šī skaņa, un čukstošie "nomierinies... viss būs kārtībā..." iekodējas apziņā. Tie uzpeld ik pa laikam, arī šobrīd, šķirstot avīzes. "1000 jautājumu un 1000 minējumu," – tā pašreizējo stāvokli raksturoja kāds ievērojams vācu diplomāts, pieņemot ārzemju preses pārstāvjus. "Neviens tagad īsti nevar zināt, kādu virzienu politiskie notikumi ņems tuvākās dienās." Šīs nav svaigas ziņas – no bēniņiem esmu izcēlis kastes ar vecām, peļu apgrauztām avīzēm. Raksts ir publicēts Brīvajā Zemē 1939. gada 17. maijā. Ir pagājuši septiņdesmit pieci gadi, un tie paši virsraksti.
Šis Brīvās Zemes numurs sākas ar atskatu uz grandiozajām 15. maija svinībām. Ir redzamas fotogrāfijas ar līksmojošiem cilvēkiem un izgaismotām ēkām, uz kuru jumtiem milzīgi uzraksti vēsta "Uzticība Vadonim – tautas spēks". Izskatās, ka tā būs mūžīgi.
Nākamā avīze, kurā iedziļinos, ir 1940. gada 14. augusta Cīņa.
"Uzdevums, kuru Latvijas tauta bija uzlikusi pilnvarotai komisijai, izpildīts; apmierināta Latvijas darbaļaužu sensenā vēlēšanās rast brālīgu sadarbību ar Padomju Savienības tautām. Tagad Latvija ir kļuvusi par līdztiesīgu Savienoto Padomju Sociālistisko Republiku un viņas priekšā atveras visplašākās saimnieciskās un kultūras attīstības izredzes." Tā rakstīts Tautas saeimas pateicības vēstulē pēc vizītes Maskavā, lai sniegtu pieteikumu PSRS Augstākajai padomei, kas nolēma apmierināt latviešu tautas lūgumu tikt uzņemtai PSRS.
"Nomierinies... viss būs kārtībā... Dzirdi?"
Iedomājos par Kultūras Dienu pēc krievu iebrukuma. Maskavā studējušo kinokritiķu raksti arvien biežāk tiktu veltīti siekalainiem apcerējumiem par vēsturiskām krievu filmām un intervijām ar Mihalkova tipa patriarhiem. Vai arī otrādi – šiem kritiķiem iedos neatkārtojamu iespēju paklusēt, bet parādīsies frukti no pagultes, kas kļūs par jaunajiem ekspertiem kultūras jomā.
Kristaps Kalns uz vāka publicēs sakoptās Maskavas ainavas vai arī otrādi – atteiksies to darīt, zaudēs darbu un bildēs kāzas. Alvis Hermanis ar trupu sapratīs, ka Latvijā viņam neļauj iestudēt to, ko viņš grib, sakravās čemodānus un pametīs Latviju uz mūžiem. Vai arī otrādi – paliks Latvijā un puslegāli spēlēs pagrabā trīsdesmit cilvēkiem, vairāk uz viņa izrādēm negribēs iet. Katram gadījumam – lai nesasmērētos. Neviens taču negrib zaudēt darbu.
1987. gada 17. novembrī mūs sapulcināja klases audzinātāja un teica nopietnāko runu, uz ko viņa bija spējīga. Viņa stingri piekodināja nākamajā dienā nevienam nerādīties Brīvības pieminekļa tuvumā. Nebiju domājis tur doties, bet tik un tā pārbijos šausmīgi. 1988. gada 17. novembrī tā pati audzinātāja lika mums burtnīcās pierakstīt himnas Dievs, svētī Latviju vārdus. Es arī esmu skolotājs, kādas izvēles man būtu jāizdara?
"Nomierinies... viss būs kārtībā... Dzirdi?"