Cilvēki, ieurbušies savos datoros, kaut ko meklē, bet, ja datora priekšā nav, tas pats notiek telefonā. Tā nav tikai šodienas aina, kad jāsēž mājās, nav jāiet satikties, par apkampšanos nemaz nerunājot, un visa dzīve ir pārcēlusies uz internetu. Cilvēki šādai situācijai ir gatavojušies jau ilgi, un pēdējā laikā vēl daudz lielākos apmēros nekā agrāk civilās aizsardzības nodarbībās, mācoties pareizi uzvilkt gāzmasku un pārsiet brūces, no kurām šļācas mākslīgās asinis, vai visu dienu "trenējot" savu veiklību cīņā ar virtuālajiem pretiniekiem, spēlējot datorspēles.
Darbošanos virtuālajā vidē kā ērtāku par īstu satikšanos mēs jau sen esam atzinuši par tik svarīgu, ka atvēlam tai lielāko daļu sava laika. Tur taču var gan izdevīgi un ērti iepirkties, gan "papļāpāt", pakāpeniski aizmirstot, ka daba mums ir devusi spēju sarunāties, un ne tikai – tur var iekopt arī romantiskas attiecības, lai to pēdējā, it kā visvairāk gaidītā fāze – īsta satikšanās – tiktu novilcināta tik ilgi, kamēr atlikta malā kā nevajadzīga, jo nav taču laika, turklāt tas otrs cilvēks varbūt atrodas otrā pasaules malā, un atvaļinājums tikai pēc gada. Ja arī atrod laiku un satiekas kafejnīcā pieci cilvēki, kuri nav redzējušies diezgan sen, visi atkal blenž telefonā.
Jā, protams, internets un tiešsaiste, kā to tagad sauc, kaut nekādas tiešsaistes tur nav, šajā ārkārtas situācijā padara mūsu dzīvi ne tik vienmuļu un vientuļu – mūziķi kaut ko uzspēlē, daži skaļi lasa grāmatas, daudzi publicē senas fotogrāfijas, un pat Saeimas sēdes, kurās tiek lemts svarīgākais valstī, tagad notiek, katram deputātam atrodoties citur. Cik bieži mēs jau pirms šīs pandēmijas sākuma pacēlām acis, lai ilgāk par dažām sekundēm aplūkotu viens otra jauno tērpu vai frizūru, lai priecētu acis ar arhitektu un celtnieku paveikto, ar dizaina skaistākajiem paraugiem? Neviens vairs neceļ ēkas ar skulptūrām, kokgriezumiem un kolonnām, jo tas prasa laiku un izmaksā dārgi. Priekš kam gaidīt rītu, lai ietu uz veikalu pirkt plati, ja spotifajā visu var noklausīties uzreiz?
Priekš kam spoguļoties automašīnu hromētajās detaļās un glāstīt salona koka apdari, ja plastmasa ir daudz lētāka un praktiskāka? Ja tā nav gana glīta, varam taču skaistās lietas aplūkot savos ekrānos – tas ir daudz praktiskāk –, un bildīti var nomainīt vienā mirklī pret citu – vēl skaistāku. Atstāt sirsniņu, uz augšu paceltu īkšķi vai smaidiņu teikuma beigās taču arī ir daudz ērtāk nekā mulst, sarkt un stostīties dzīva cilvēka priekšā.
Kaut ko ērtu šajā pasaulē var atmest malā tikai tad, ja tā kļūst neciešami daudz vai tas tiek uzspiests, un koronavīruss mums ir dāvājis iespēju, kad viss šis beigsies, sākt izvairīties no interneta vai pat to ienīst.
Ja kāds burvis piedāvātu pasauli atbrīvot no vīrusa, ja tai tiktu atņemts internets, es droši vien piekristu.