Taču, tā kā lielākā daļa izglītojošo lekciju, konferenču un sarunu ir veidotas jauniešu auditorijai, mēģinu apmeklēt visu, un tie ir vien daži sarīkojumi gadā, kuros savu profesionālo struktūru var stiprināt pieaugušie un kuri nav pašlaik populārās pašreklāmas parādes. Esmu pamanījusi, ka kolēģi ir iedomīgi un uzskata, ka viņiem vairs nav jāmācās, vai arī lekcijas apmeklē tikai tad, ja ir zināms, ka pēc tām būs vīns un vietējās nozīmes slavenības šefpavāra uz šovu orientētas uzkodas – kaut kas kūpēs (sen vairs nav modē, starp citu), kaut kas būs pārvērsts drupačās, un jebkura elementāra ikdienas kulinārija pasniegta kā meistarklase.
Kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ arhitektiem, žurnālistiem, dizaineriem, uzņēmējiem un citiem profesionāļiem ātri apdziest liesmiņa interesēties, ko dara citi. Tāpat pietrūkst spējas atzīt, ka kāds cits strādā labi un ir vērts to salīdzināt ar savu pieredzi. Piemēram, tieši arhitektiem ir visgrūtāk nospiest "patīk" sociālajos tīklos – to viņi dara tikai tad, ja kāds ir uzslavējis viņu pašu darbu. Arī arhitektu publiskotais saturs lielākoties ir stāsts pašiem par sevi – mūsu darbs ir publicēts it kā prestižā interneta vietnē (darbus nosūta paši, un lielākoties šīs vietnes, kas pašas nerada saturu, tos arī publicē), mūsu darbs žurnālā (tas ir labi, bet pastāsti arī par grūtībām, pieredzi, ko esi iemācījies un kas varētu noderēt citiem, paslavē kolēģi), mēs Venēcijā (ja esi kritiķis, mākslinieks vai arhitekts, tev tur ir jābūt), beidzot brīvdienas (vīns, ūdeņi, smaidīgas sejas, saulesbrilles)!
Par to domāju, sēžot auditorijā ar pārāk daudz brīvām sēdvietām, kur Mēness Pjero lomā iejutās fantastiskā Baiba Bartkeviča Lielā dzintara iesildīšanas festivālā Liepājā. Līdzīgas domas piemeklēja, kad uz Re.Baltica rīkoto Best of Journalism Around the Baltic States atnāca vien čupiņa vietējo profesionāļu. Grūti noticēt, ka žurnālistam vai jebkuram citam profesionālim savā darbā negribas tiekties pēc labākā. Uzzināt, kā strādā citi, lai to liktu kopā ar savu pieredzi un attiecīgi gūtu lielāku pārliecību par sava darba kvalitāti. Tāpat kā ārsti sūdzas par arvien resnākiem un slimākiem cilvēkiem, es, piedaloties žūrijās un darbu vērtēšanās, redzu arvien vājākus dizaina darbus, bet avīzēs un žurnālos – tukšus vārdus, sliktas fotogrāfijas un grafiku. Jaunie speciālisti nevis cieņpilni izaug, bet lēnām degradējas, nespējot tikt galā ar daudzajiem darbiem, ko paši uzņēmušies, un neizbrīvējot laiku, lai padomātu vai pārrunātu ar citiem.
Pētnieciskās žurnālistikas minilekcijas mani profesionāli uzlādēja, jo visi kā viens kolēģi stāstīja par metodēm, kā tikt pie informācijas un kā to apstrādāt un likt tālāk lietā. Šo ekskursu būtu varējuši noklausīties arī visi augstskolu doktoranti, tad, iespējams, viņu pētījumiem, vēstures avotu, neskaitāmo digitālo resursu izmantošanai būtu lielāka jēga tādā ziņā, ka izmantotā metode liktu vairāk domāt pašiem un publicētais darbs pavēstītu ko jaunu un nozīmīgu, piemēram, arhitektūras un dizaina vēsturē.