Par barbarismu (ar metālisku garšu mutē)

Nezinu gan, vai var ticēt katrai vācu pētniecei, it īpaši, ja sāk runāt par tādām lietām kā "aristokrātisms", jo neapstrīdami fakti vēsta par to, ka tāda vismaz tāda veida aristokrātisms, kādu te apraksta autors, nepiemita ne tikai Tomasa Manna vecākajiem bērniem, bet arī viņa vecākajam brālim Heinriham Mannam (arī slavenam vācu rakstniekam (Marlēnas Dītrihas, iespējams, slavenākā filma "Zilais eņģelis" ir Heinriha Manna "Profesora Unrāta" ekranizācija). Domāju, ka tur ir mazliet cits stāsts par tām savaldībām un pašaizliedzībām, un ziemeļvācisko kultūras modeli. Tomass Manns visai daudz par to raksta savos romānos, pretstatot ziemļniecisko/rietumniecisko sakārtotību, pienākumu utt. dienvidnieciskajai/austrumnieciskajai spontanitātei. Jau sākot ar to, ka senajā ziemeļvācu tirgoņu ģimenē, kurā dzimuši abi brāļi Manni, jau bija notikusi zināma "nošķiebšanās", jo viņu tēvs apprecēja eksotisku svešinieci no tālas, vāciešu izpratnē mežonīgas valsts - brazīlieti. Tātad brāļu Mannu asinīs ir visai eksotisks sajaukums. Stap citu, šie autobiogrāfiskie elementi visai plaši izmantoti Tomasa Manna stāstā "Tonio Krēgers" (austrumu/rietumu temperamentu pretnostatījumu Tomass Manns ir plaši tematizējis savā romānā "Burvju kalns", zīmējot attiecību līniju starp no Hamburgas ieceļojušo Šveices sanatorijas iemītnieku Hansu Kastorpu un dagestānieti Klausiju Šošā, par kuru bieži ir teikts, ka viņas nevērība esot apburoša). Tas, ka vācieši atšķiras no dienvidniekiem un austrumniekiem ir aksioma, kurai nekādi pierādījumi nav nepieciešami. Tomass Manns daudz aplūkojis to, kā šīs divas dažādās noslieces saduras - it īpaši Mannos, kuros bija abas iedzimtības. Jā, Tomass Manns varbūt ar prātu un gribu apspieda sevī brazīlisko, kamēr nevar teikt, ka to pašu būtu darījis viņa brālis vai bērni. Manni ir pārāk dažādi un arī daudz, lai viņus tā mestu pār vienu kārti. P.S. Par dekadentisko skaistuma nelietderību ar Tomass Manns ir daudz rakstījis un nevar teikt, ka viņš ar prātu nepiekristu prūsiskajam Auffassung. Cita lieta, ka prāts nav vienīgais, kas šīs lietas uztver, tātad runa tomēr ir par racionālā un jūtu sadursmi. Iespējams, ka tas tiešām tā ir, ka dažās kultūras vienam no tiem dod apriori priekšroku, tomēr cīņas par to, kas uzvarēs - prāts vai jūtas - , notiek katrā indivīdā.

Barbarisms un kultūra nav pretmeti. Arī barbariem ir sava kultūra tāpat kā smalkiem aristokrātiem. Protams, tās atšķiras, bet noteikti nepakļaujas vērtējumam laba-slikta. P.S. Starp citu samežģījums ir, kad krieviski raksta ar latīņu burtiem , turklāt lietojot latviešu valodas diakritiskās zīmes. Nekad neviens teksts tajos laikos tā netika rakstīts. Teātris kopš 1966.gada saucās - Латвийский Художественный академический театр им. Я. Райниса. P.S. Cita lieta vai tas labi, vai slikti. Drīzāk slikti, jo arī tas teātris, kā daudzas citas, patiesībā visas, kultūras iestādes lēja ūdeni uz PSRS sistēmas dzirnavām.