Zviedru kvarteta ABBA veiksmes stāsta atkārtošanos ar grandioziem globāliem panākumiem – kas joprojām nav beigušies! – pēc uzvaras Eirovīzijas dziesmu konkursā 1974. gadā mēs, protams, nesagaidīsim, jo mūsdienās viss ir citādi. Tomēr bagātīgi apmeklētais un fanu apjūsmotais itāļu grupas Måneskin koncerts Mežaparka estrādē 18. maijā vieš cerību, ka uzvara Eirovīzijā nav gluži tikai tai burbulī paliekoša. Ir mazsvarīgi, vai kāds Måneskin vēl atcerēsies pēc piecdesmit gadiem – visticamāk, ne, jo šodien viss notiek daudz ātrāk. Kādā rītā tu pamosties kā zvaigzne, jo ir paveicies, bet citā jau atkal meklē kādu, kuram vēl esi vajadzīgs, bet neviena tāda vairs nav. Lūk, daudzi jau bija paspējuši noticēt, ka Måneskin basģitāriste Viktorija de Andželisa uzstājas ar kailām krūtīm, bet viņiem bija slinkums aplūkot koncerta fotogrāfijas, kurās skaidri redzamas miesas krāsas auduma krokas, kādas cilvēka āda noteikti neveidotu.
Mūzikas pazinējam grupa Måneskin nav nekas sensacionāls, nebijis, pārsteidzošs, tomēr šie mākslinieki atgādina, ka ir vērts izmantot jebkuru iespēju likt savai mūzikai izskanēt tālāk par lokālajiem klubiņiem un pagrabiem. Paliekot tikai tajos, tiek aplaupīti daudzi cilvēki, kuri varētu kļūt bagātāki, tevi sadzirdot, bet viņi par tevi tā arī nekad neuzzinās. Gadu desmitiem audzētais Eirovīzijas rupors ir pietiekami jaudīgs, lai līdzvērtīgu tam radīt tuvākajā laikā nebūtu iespējams, un tas ir "jānozog", lai izmantotu. Mēs taču nevēlamies, lai Latviju norakstītu kā bezcerības pārņemtu valsti, jo tā vairākus gadu desmitus bijusi Padomju Savienības sastāvdaļa. To, kuri joprojām tā domā, kļūst arvien mazāk.
Daudzi latviešu mūziķi, izdzirdot mūsu nacionālās atlases konkursa Supernova nosaukumu, sašķiebj seju nepatikas pilnās grimasēs, un ir saprotams, ka viņi negrib būt daļa no tā visa. Taču tikai pašu spēkos ir panākt, lai aina vairs tik bēdīga neliktos. Nekas būtiski nemainīsies, ja pieteiksies tikai viens no tās masas atšķirīgais, piemēram, doom metal grupa Catalepsia 2016. gadā, kas ieņēma augsto otro vietu, tātad arī liela daļa žūrijas un skatītāju alkst kaut kādu pārmaiņu. Ja Supernova šogad tiktu burtiski nomētāta ar talantīgu, artistisku, asprātīgu, mērķtiecīgu, ne ar vienu citu nesalīdzināmu latviešu folkmūziķu un metālistu, šlāgeristu un kamermūziķu, panku un indie grupu vai dziesminieku pieteikumiem, ne žūrijai, ne skatītājiem nebūtu kur likties.
Visi tie, kurus nevarētu nosaukt citādi kā par "Eirovīzijai atbilstošu dziesmu standarta" ražotājiem, tiktu norakstīti vēstures mēslainē, jo viņi pat vietējā tirgū turas tikai tāpēc, ka tuvredzīgie radiostaciju programmu veidotāji tos atskaņo, melojot klausītājiem, ka nekā cita taču nav. Šis ir uzsaukums visiem mūziķiem: gatavosim dziesmas un piedalīsimies, lai pasaule beidzot uzzinātu, ka latvieši nav nekāds nopakaļ skrējēju aunu bars, kas uzskata, ka brīnumvārdiņš "pielāgošanās" ir panākumu atslēga.