Pirmā egle

Savu pirmo Ziemassvētku egli neatceros, toties atceros, ka bērnībā visas Ziemassvētku egles mūsu mājās sniedzās līdz pat istabas griestiem. Tāds bija nemainīgais bērnu lūgums vecākiem, lai egle, ienesta viesistabā, ieņemtu visu telpu. Ar laiku pieaugot egles izmērs saruka. Atceros pat tādus Ziemassvētkus, kad kopā ar ģimeni devāmies nevis pēc egles, bet pie egles, apstājāmies ap egli meža tumsā un, ar kabatas baterijām to apspīdinot, spraudām tajā svecītes. Nezinu, kas bija iespaidīgāk. Brist pa mežu tumsā vai siltumā apkarināt egli ar visādiem priekšmetiem. Katrā ziņā manā bērnībā Ziemassvētku egle vispievilcīgākā bija 25. decembra rītā. Pārsteidzošā kārtā zem egles vienmēr bija tieši tas, ko es visvairāk vēlējos. Un bērnam jau daudz nevajag.

Kā bērnu mani neinteresēja Ziemassvētku egles vēsture. Mani interesēja tikai tas, kas ir zem tās. Ar laiku fakts, ka kāds tomēr bijis pirmais, kurš šo koku ienesis iekštelpās un iededzis tajā sveces, radot zvaigžņotas debess atmosfēru dvēselē, kļuva arvien aktuālāks. Pie tam pašos Ziemassvētku koku tradīciju pirmsākumos egles it kā izmantoja kājām gaisā, pieķēdētas pie griestiem.

Pirmais gadījums, kad egle tika izmantota Ziemassvētku un Jaungada svinībās Rīgā, dokumentēta ar 1510. gadu, taču nekādu izvērstāku vai detalizētāku informācijas avotu par šo notikumu nav. Par Ziemassvētku egļu tradīciju aizsācēju tiek uzskatīta Vācija, kad kristieši sākuši nest uz mājām egles. Kāda leģenda vēsta, ka kādā ziemas naktī 1539. gadā karalienes Šarlotes laikabiedrs un reformators Mārtiņš Luters esot klīdis pa piesnigušu egļu mežu Vitenbergā, tad kādā brīdī paskatījies caur eglēm uz debesīm un ieraudzījis tūkstošiem zvaigžņu. Pēc šī saviļņojošā momenta Luters nolēmis brīnišķo skatu aiznest uz mājām, lai to ieraudzītu arī viņa bērni, kuru nebija maz.

Realitātē, visticamāk, Luters turpat uz vietas nocirtis vai nolauzis egli un aiznesis to uz mājām, un eglē iededzis sveces, radot ne vien zvaigžņoto debess atmosfēru, bet arī Ziemassvētku eglīšu tradīciju. Savukārt 1840. gadā Angliju ar Ziemassvētku egli iepazīstinājis princis Alberts, tomēr pirmās egles gods pieder par Labo karalieni dēvētajai karalienei Šarlotei, kura 1800. gadā kādā no savas Vindzoras pils plašākajām zālēm uzstādīja pirmo Ziemassvētku egli Anglijā. Karalienei Šarlotei tā bija ģimenes tradīcija (tāds kā pirmssvētku brančs un rituāls, kad visa ģimene ēd pusdienas kopā un apdāvinās), kuru viņa paņēma līdzi, apprecoties ar karali Džordžu. Šo intīmo ģimenes rituālu viņa ieviesa galma dzīvē. Tolaik tā bija sensācija. Vēlāk šo tradīciju pārņēma tauta.

Kopš pirmās egles laikiem līdz mūsdienām Ziemassvētku koka tradīcija ir iedibinājusies visās pasaules valstīs, un nevienam sen nav jautājumu par pirmās egles likteni. Zaļā skujkoka spēja uz kādu brīdi vienot visus pasaules iedzīvotājus nav mainījusies. Zvaigžņotās debesis ir pieejamas visiem neatkarīgi no ādas krāsas, dzimuma, sociālā stāvokļa. Ziemassvētku egle ir tāda kā dvēseles revolūcija, miera nesēja un viens no visjaukākajiem un labsirdīgākajiem cilvēces izgudrojumiem. Mums katram ir savs pirmās egles stāsts. Katram sava Ziemassvētku vēsture. Un nekas nav tik skaists kā cilvēka acis brīnumsvecīšu gaismā. Gaisma ir mūsu pašu rokās.