Pleca sajūta

Latviešiem viens no šādiem procesa uzturētājiem bija un ir žurnāls Jaunā gaita. Tur pirmo reizi sastapu Vairas Vīķes Freibergas vārdu. Bez dalīšanās ar domām un sajūtām saikne starp latviešiem trimdā izzūd.Man ir prieks, ka šodien augstākajā valsts līmenī sakām – mums ir nepieciešama mūsdienu literatūra! Rakstnieki – jūs esat mums vajadzīgi! Man ir īpašs prieks par Nacionālās rakstniecības atbalsta fonda izveidi arī tāpēc, ka publiski ir izskanējis arī cits viedoklis – literatūra, kas nespēj konkurēt pasaules tirgū, mums nav nepieciešama.Kāpinot šo it kā racionālo domu, var loģiski turpināt - nācijai, kas nespēj eksportēt literatūru, ir jāatsakās no rakstniecības. Cilvēki, kas pauž šādu nostāju, izsakās kā globāla tirdzniecības uzņēmuma komivojažieri, kuri izplata lētas lubenes. Viņi saka, ka tā esot 21. gadsimta realitāte. Jā, vēl atliek pieminēt Latvijas negatīvo demogrāfiju un brīvo darbaspēka plūsmu... Viņi saka, ka pretoties ir bezjēdzīgi, ir jāiekļaujas, jo visu regulē efektīvs un globāls tirgus.Dzirdot šādus apgalvojumus, ir grūti saprast, vai tā ir tuvredzība vai kāds tīšs latviešu asimilācijas plāns. Divdesmit gadus vadu uzņēmumu ar vairāk nekā simts darbiniekiem. Daudzi no kolēģiem ir studējuši ārvalstīs un atgriezušies strādāt Latvijā. Kāds ir iemesls? Uz šo jautājumu ir vienkārša, tajā pašā globālajā tirgus ekonomikā balstīta atbilde. Cilvēks nav cipars. Labklājība nav cipars. Cilvēks strādā tur, kur viņš labi jūtas. Kur viņam labi klājas. Kur viņš var izpausties pilnībā.  Cilvēks ir emocijas.Galvenais iemesls, kāpēc mēs vēlamies dzīvot Latvijā, ir sociālās saites - valoda, kultūra, iespēja attīstīties vidē, kurai tu jūties piederīgs, īstenot idejas un sapņus kopā ar līdzīgi domājošiem un just atbalstu. Būt ideju radītājam, nevis tikai algotam "ciparam – izpildītājam".Apgalvot, ka investīcijas lokālajā kultūrā nav lietderīgas, ir ekonomisks analfabētisms. Ikviens uzņēmējs investīcijas sava uzņēmuma kultūrā uztver kā neaizstājamas. Tās nodrošina kolektīva "man labi klājas" sajūtu, veicina piederību un patriotismu, radošu iesaisti un atbildību, vēlmi dalīties ar citiem. Atdeve no šīs investīcijas ir vienota mērķa izpratne, augsta produktivitāte un konkurētspēja.Kamēr pastāvēs oriģināla kultūra, mazs un nacionāls būs arī racionāls. Lisabonas stratēģija, kas virza Eiropas konkurētspējas attīstību, balstās mazos un vidējos uzņēmumos, jo tie ir elastīgāki un inovatīvāki nekā lieli. Tie ir dzīvot spējīgāki.  Pret pasaules mērogiem pat paši lielākie Latvijas uzņēmumi ir mazie un vidējie. Latvijas uzņēmumi ir nākotne nevis pagātne. Nav neviena iemesla kļūt par standartizētu masu un ražot masveida produkciju, lai tikai iekļautos globālajā ekonomikā. Tas attiecas gan uz biznesu, gan rakstniecību. Iekļauties varam daudz gudrāk un latviešiem emocionāli patīkamāk.Sociologi ir secinājuši – atšķirībā no fiziskā kapitāla, sociālais kapitāls, to lietojot, nevis tērējas, bet palielinās. Tā ir efektīvākā investīcija. Pasaulē augstākais sociālais kapitāls ir Skandināvijā – tur cieši sadarbojas uzņēmēji, zinātnieki, politiķi, skolotāji, žurnālisti un literāti. Viņi sargā savu ekonomiku un kultūru, viņi sadarbojas, lai pastāvīgi attīstītos.Nekādi globāli procesi un nauda nevar aizstāt piederības un pleca sajūtu. Un tieši literatūra un valoda ir tā, kas veido sociālā kapitāla pašus pamatus, tieši literatūra vistiešāk un efektīvāk ļauj tautai justies vienotai, liek sajust piederību, paļāvību un citam cita pleca sajūtu. Piederību globāls progress nevar atcelt, tā ir svarīga saistviela, kas savieno fizisku izdzīvošanu un cilvēka pašrealizāciju. Bez piederības prieka nācija nonāk dziļā depresijā. Pirms pāris gadiem no Rīgas pils izskanējušais jautājums "Kas es esmu?" bija simptomātisks.Mēs arvien esam lielāki par igauņiem un vēl 97 citām valstīm. Mums ir milzīgas rezerves, jo vislielākais potenciāls - Latvijas sociālais kapitāls - šobrīd netiek pienācīgi izmantots.Mani sāpina, ka emocijās Latvija ir izkritusi no attīstīto valstu saraksta – patriotisms, dalīšanās un uzticēšanās, sadarbība un laimes sajūta ir divreiz sliktākā stāvoklī nekā Latvijas finanses. Esam salīdzinoši pārtikuši, bet mums ļoti slikti klājas. Mūsu sociālais kapitāls šobrīd ir dziļā mīnusā. Ir pienācis laiks atraisīt mūsdienīga un aktīva latviešu kultūras procesa spēku! Pārāk ilgi un monotoni publiskajā telpā esam viens otram sargsuņi, ir nepieciešamas pozitīvas emocijas, ir nepieciešami sargeņģeļi. Mums ir jānostiprina literatūra, jo valodā ir mūsu visciešākās saites, tās uzrunā visdziļāk. Esmu pārliecināts, tā būs visgudrākā ilgtermiņa investīcija.* uzruna Nacionālās rakstniecības atbalsta fonda dibināšanas ceremonijā.