"Ak nē!" caur zobiem izgrūž tuvumā stāvošā sērotāja. "Tas ir noziegums pret manu vecmāmiņu," viņa piebilst. Fonā skan pantiņi no interneta portālu sadaļas Skumjiem brīžiem. Mani sasniedz "smiltaine", "sāpju biķeris". Lai sērotājus saraudinātu, pareizajā brīdī izskan vārdi "nekad vairs nestaigās", pēc kuriem pat rūdītiem ciniķiem izsprāgst asaras.
Rituāla kulminācijā pie atvērtā kapa tiek izspēlēts garš dzejolis, spēju atcerēties tikai katra pantiņa pirmo rindu – "Dievs man teica" un "Tad es Dievam teicu" –, kas ataino eksistenciālu vecmāmiņas dialogu dzejas formā ar Dievu To Kungu. Lai visas gaumes būtu apmierinātas, ceremonija noslēdzas ar tautasdziesmu un tēvreizi, pēc kuras putnu čivināšanai pievienojas omulīga sintezatora dudināšana.
Jāatzīst, kapraču vizuālais tēls – un it īpaši horeogrāfija – mainījies līdz nepazīšanai. Agrāk četri veči lētās, melnās drēbēs ātri kašāja bedri ciet ar daudzās kaujās rūdītām lāpstām, turpretim tagad viņi aplausu pavadījumā varētu uzstāties TV šovā. Vienādi ģērbti un frizēti puiši ar baltiem cimdiem un vienādām svaigām lāpstām Fiskars nostājas rindā un, atvadu melodijai sākoties, sinhroni iedur lāpstu smiltīs. Darbu viņi veic kā popmūzikas zvaigznes pavadošais sastāvs, kas izpildītājas fonā perfektā ritmā izdejo dziesmas tekstu, iedomātas kulminācijas brīdī nostājoties rindā pie bedres un vienlaikus tajā iemetot četras baltas rozes. Redzot šādu triku, esmu gatavs lūgt viņu vizītkartes, lai vajadzības brīdī šādā stilā aprok arī mani, taču baidos, ka viņi nāk komplektā ar spalgo izvadītāju.
Protams, gan es, gan man tuvie bēru viesi centīsimies izdzēst no atmiņas traumējošo ceremonijmeistari. Šajā sakarā sāku domāt par tādu kā apbedītāju nekontrolēto varu pār mums. Nomiris tuvinieks vienmēr ir pēkšņs trieciens, ir jākārto tūkstoš lietu, un bēru rituāls tiek nodots kantora rīcībā, ar to parasti vienojas par kristīgo vai klasisko formātu, un nevienam nav spēka iet un likt apbedītājam demonstrēt savu stilu un iedziļināties viņa tekstā. Pat ja ar veselo saprātu apjēgtu, ka tas ir "noziegums pret vecmāmiņu", diez vai būtu laiks iet uz citiem kantoriem un meklēt kaut ko atšķirīgu, meklēt kādu, kurš nerunā samocīti teatrālā balsī, bet vienkārši un silti palīdz pārpeldēt pāri Stiksas upei.
Dažas dienas pēc bērēm traumētie tuvinieki parasti nolemj, ka tādas atvadas viņi noteikti nevēlētos, izdomā savu scenāriju, bet, kad pienāk tā stunda, viss ir aizmirsies un spalgās pusmūža dāmas dejo uzvaras deju. Zārku stils un dizains būtu otra tēma, kuru izvērst. No vienas puses, manam mirušajam ķermenim būs vienalga, cik brūnā laminētā skaidenes kārbā gulēt. No otras puses – dzīvajam "es" doma par sava zārka izgatavošanu, uz kura proporcijām skatoties varētu mielot acis, neliek mieru. Mūsu tautai taču ideja par sagatavošanos aiziešanai un savu zārku bēniņos nemaz nav tik sveša!