Rakstu šo sleju divas dienas. Pirmajā – pa visiem istabas kaktiem laistās saule, pie loga sīc pavasara priekšvēstnese, nez no kurienes izlīdusi muša, un knapi apvaldos draugiem izsūtīt īsziņas, cik dzīve tomēr ir brīnišķīga, nu labi, ja ne brīnišķīga, tad vismaz – ļoti laba. Februāra savalkātais pilsētas sniegs ar atkusušajām suņu kakām, izdeguļiem un jaunpienācējām – izlietoto masku ļerpatām – arī nešķiet nemaz tik nomācošs.
Iepriekšējā vakarā esmu sākusi lasīt pianistes Jautrītes Putniņas aizraujošos memuārus Saules mūzika, kuru pirmie teikumi vēl vairāk nostiprina mažorīgo noskaņojumu un atklāsmi, ka līdz šim neesmu saulei atdevusi pienācīgo godu, kroplīgi domādama, ka saule piedien vien pārāk jautriem maršiem, klauniem un oktobrēnu zīmējumiem un tā nevar būt īsts palīgs māksliniekam, lai atbilstoši izteiktu cilvēka dvēseles labirintus un rētas. Lai gan ir taču saules dainas un Māra Sirmā inspirētais skaistais "ave sol" – pasaules komponistu jaundarbi Saules dziesmas, kas absolūti runā pretim šim seklajam priekšstatam.
"Pavadonis, kas riņķo ap sauli, dod iespēju precīzi novērot saules vainagu ar protuberancēm. Izrādās, viss milzīgais vainags nepārtraukti vibrē kā milzīga stīga, katrā līmenī citādāk. Šīs vibrācijas matemātiskos datus ir iespējams konvertēt skaņā, lai cilvēka auss varētu to saklausīt.
Es kļuvu par vienu vienīgu lielu ausi, kad uztvēru pirmā sprādziena rēkoņu, kas pavisam drīz nostabilizējās mažora akordā ar visiem virstoņiem. Kaut ko tādu piedzīvot! Lūk, no kurienes nāk mūzikas spēks!" – tā savu grāmatu ar nodaļu Saules skaņa sāk Latvijas mūzikas dzīves leģenda Jautrīte Putniņa.
Turpinu sleju rakstīt nākamajā dienā, kad iepriekšējā vakarā esmu izlasījusi par aktiera Armanda Reinfelda nāvi. Kaķa ūdens bļodiņā noslīkusi zvalstās vakardienas muša, un ir kaut kā ļoti skumji. Truls, nejēdzīgs, sāpīgs, pāragrs pārtrūkums, radoša avota izsīkšana. Droši vien nekad neatšķiršu vienu mušu no otras, bet Reinfelds tiešām bija vājprātā talantīgs. Kam viņš neprata dzīvot mazliet rāmāk, nu labi, tas nav iespējams. Saudzīgāk. "Armanda aktiera karjera izvērtās traģiska. Jo viņš īsti nemācēja atšķirt teātri no dzīves. Tas nebija viegli ne viņam pašam, ne apkārtējiem," piemiņas vārdos raksta režisors Alvis Hermanis. 1993. gadā viņš savu Jauno Rīgas teātri atklāja ar izrādi Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās, un Reinfelds kļuva par jaunā teātra un tā valodas galveno izteicēju un seju.
Nedod miera arī nesen Latvijas Televīzijā redzētā dokumentālā filma Pašportrets par neikdienišķi talantīgu, anoreksijas spīdzinātu norvēģu fotogrāfi. Viņas talanta aizbildnis saka: "Mēs radām no melnās saules." Iespaidiem virsū slāņojas arī dokumentālā filma par Vitnijas Hjūstones pašdestrukcijas ceļu.
Šajās divās tik atšķirīgajās dienās ir daudz jādomā par to, kas darbina ģeniālu talantu. No kuras saules tas rada – melnās vai dzeltenās? Kāpēc tik daudzi spoži mākslinieki nežēlīgi dzer, lieto narkotikas, cieš no mentālās veselības problēmām un nedzird vairs "saules mažora akordu ar visiem virstoņiem"?