Tiecos šo svētku sajūtu tomēr piedzīvot. Man patīk arī jautrā filma, Atkal uz skolu, kur kāds uzņēmīgs tētuks iet līdzi savam dēlam uz skolu, lai tam "būtu vieglāk". Sēž stundās, piedalās eksāmenos un protams, iemīlas kādā no sava dēla skolotājām. Nav slikti. Diemžēl, tagad tikai ik pēc pieciem gadiem piedalos skolas salidojumos, samierinājies ar atziņu, kas saskan ar dzejnieka Dāvida Samoilova vārdiem: „Es saviem skolotājiem pateicos – par to, ka neesmu tiem pateicību parādā.” Galu galā, viņi dzīvoja ar daudz lielākām bailēm nekā es, jo viņi piedzima agrāk.
Divas mazas meitenītes, Rīgas Centrāltirgū nopirkušas ziedus skolotājai, dodas tālāk, un viena žēlabainā balsī, no draudzenes nemaz nekautrēdamās, savā telefonā čīkst: "Mammu, man kājas samirka..."
Es fotografēju, un tā nav bērnu, bet gan pirmās skolas dienas fotografēšana, un šoreiz man nav sajūtas, ka tam būtu jālūdz vecāku atļauja. Taču fotografēšanai reizēm vajag lielāku drosmi, nekā rakstīšanai.
Diviem astoņgadīgiem zēniem gan palūdzu atļauju. Viņi uz lietū pamesta Chilli Picas terases galda spēlē kārtis. Melnos uzvalciņos, baltos kreklos, ar ieveidotiem matiem un glītu kāršu komplektu. Švītīgi.
Pārpildītā kafejnīcā dzeru mežrozīšu tēju un manās ausīs lido meiteņu sarunas no tuvējiem galdiņiem. Pa labi dalās pārdomās par skolotājiem, kuru šogad vairs skolā nebūs: "Ak, Dievs, cik labi! Varbūt būs normālākas sporta stundas! Jo N. viss bija pie kājas, tikai iedeva bumbu un dariet, ko gribat! Es uz viņu sakliedzu un man bija jāiet pie sociālās pedagoģes. Beigās tā vēl aizstāvēja mani, nevis N., kad pateicu, kas un kā. Un tā seja viņam stipri panesās pēc alkohola."
"Un bioloģes arī vairs nebūs. Viņa taču vai pusi stundas tikai kliedza: "Apklustiet! Apklustiet!"
No kreisās puses arī šis tas: "...un tu saproti, viņš ienesis stundā šņabi un piedāvā man dzert! Zini... es nākamreiz iedzeršu."
Vakarā gāž lietus. Esmu jau Jelgavā pie jaunā vanšu tilta pār Driksu, kurš man izskatās pēc čūskas – anakondas. Atklāj Kārļa Īles veidoto studenta statuju. Ideja radusies no dziesmas, kuru daudz dziedāju savos studenta gados un kuru visi dzied arī nupat, kad debesis lej kā ar šļūtenēm: "Ir vakars vēls un lietus līst/pa Jelgavu kāds students klīst..."
Studenta stāvs arī tur lietussargu, gar kura malām tek straumītes arī šodien, saulainā laikā, mazliet neparastā veidā atgādinādamas, ka pasauli pētoša un zinības alkstoša cilvēka gars ir kaut kas vairāk nekā pats par sevi saprotamais.