Dažu nedēļu laikā Latvijas Kultūras akadēmijas Zirgu pastā nācās piedalīties divos pasākumos. Viens bija Indras Rogas un Mihaila Gruzdova aktieru kursa diplomdarbu skate, otrs – Kultūras ministrijas un Kultūras alianses rīkotā foruma Veidojam kopā Radošo Latviju kultūrpolitikas dokumenta Radošā Latvija 2014–2020 sabiedriskā apspriešana. Dzīves piespēlētā "montāža" spilgti izgaismoja kultūras jomas nenovēršamo likteni žonglēt uz naža asmens starp iracionalitāti un racionalitāti. Varbūt pie vainas tas, ka neikdienišķu apdāvinātību dēvējam vienā un tajā pašā vārdā, ar kuru senie grieķi skaitīja naudu, – talants?
Piekrītu izskanējušajam aicinājumam radošo profesiju pārstāvjiem spēt konkretizēt un aizstāvēt savas idejas. Par šo problēmu publiski runā arī paši kultūras cilvēki, īpaši Latvijas Jaunā teātra institūta direktore Gundega Laiviņa. Šis pārmetums ir jāpieņem. Saziņa uz ekstāzes pamatiem, a priori noticot, ka top "augstā māksla", pat ja mākslinieks nespēj uzrakstīt pāris sakarīgu teikumu, nav auglīgākais veids, kā runāt ar sabiedrību un naudas devējiem.
Tajā pašā laikā bažīgu darīja viens sabiedriskajā apspriedē izskanējušais teikums – par nepieciešamību "pierādīt citām nozarēm savu vitālo nepieciešamību". Tas, lūk, jau ir bīstami. Ja mums vēl ilgi liksies normāli gari diskutēt par kultūras kā tādas nepieciešamību, sanāks tā, ka govīm, kurām Mocarta mūzikas pavadījumā vairojas piens, mēs ticam vairāk nekā cilvēkiem – saviem laikabiedriem māksliniekiem. Ir kāda robeža, aiz kuras ir jābeidz pierādīt pašsaprotamas lietas cilvēkiem ar zemu IQ. Ko ņemsim par mērinstrumentu acīmredzamībai? Tā īsti acīmredzami par "vitālām vajadzībām" vislabāk liecina pārvietojamo tualešu rindas visa Vērmanes dārza garumā alus svētkos.
Tajā pašā laikā prieks par jaunās aktieru paaudzes veselīgo domāšanu – tā neaudzē sevī aizvainojuma sajūtu un ir spara pilna pierādīt sevi brīvā tirgus konkurences apstākļos. Kurš gan nesaprot, ka nav viegli iziet dzīvē, ceļamaizei saņemot vien lapiņu ar savu fotogrāfiju, vārdu, uzvārdu, telefona numuru un e-pasta adresi (to saņēma skatītāji), nevis līgumu, kas sola katru mēnesi kontā kaut nelielu, bet naudu. Jaunie pārsteidz ar personības brieduma pakāpi, sakot, ka no šīs situācijas ir pat ieguvēji. Visu cieņu.
Ir jātop kultūrpolitiskiem dokumentiem, taču vienlaikus jādomā arī par kvalitatīvu kultūrizglītību kopš pirmās klases, lai vairotos tas cilvēku slānis, kam kultūra šķistu pašsaprotama un, jā, vitāli nepieciešama. Par 20.–30. gadu eksakto profesiju pārstāvju goda kodeksu – būt tuvās attiecībās ar mākslu (arī par tās ietekmi uz intelektu, retorikas spējām, galu galā – seksapīlu u. c.) – runāt sīkāk šķiet pārāk moralizējoši.
Latvijas teātra pasaulē ienāk skaists un interesants kurss. Tāds īpatnējs – gudrs un gaišs. Ar vispusīgu meistarību. Tā kustību eksāmens atsvēra vairākas garas diskusiju stundas par jēgu. Nezinu, kurā ekseļa tabulas ailītē ierakstīt jauno aktieru talantu un kādu skaitli naudas izteiksmē rakstīt pretī. Un cik maksā tas, cik viņi visi bija metafiziski skaisti, piemēram, Pārventas hetēras fināla dejā, tautastērpos – visi kopā, tik dažādi kā Jāņu pļava un ar spīdumu acīs, kuras grib mums ko pateikt. Ceru, ka mums šie jaunie ļaudis tomēr ir/būs vitāli vajadzīgi.