Nedomāju, ka brēka ap Andrusa Kivirehka stāstu grāmatiņu bērniem Kaka un pavasaris jelkad rims, taču fakts ir tāds, ka kopš šī stāsta mūsu dzīve vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš. Grāmatas titulstāstā paskatīšanās uz kaku maina izpratni par cilvēku un tā ķermeni – un kaku un izkārnīšanos kā normālu, vispārcilvēcisku fizioloģisko parādību –, atņemot kakai biedējošo un pretīgo tēlu, kas vēl mūsu paaudzei tika iedzīts ar padomju laika audzināšanu – rokas pēc tualetes apmeklējuma rūpīgi jānoberž, rokas vispār nevar bāzt nekur zem jostasvietas, vārds "kaka" ir nepieklājīgs u. tml.
Savukārt pieaugušos par kakas lomu mūsu sabiedrībā ir uzrunājis Juris Zvirgzdiņš stāstā Agņa dienasgrāmata (stāstu krājumā Atgriešanās Itakā). Šis stāsts raksturo simptomātisko neiecietību latviešu sabiedrībā – Agnis, piecus gadus vecs zēns, stāsta par kādas nedēļas notikumiem, kad mamma un tētis, fanātiski kādas kristīgās draudzes piederīgie, liek Agnim kakāt naktspodā, lai kakas sakrātos gājienam nedēļas beigās, kur Velna bērni nesīs karogus ar varavīksnēm. Lai gan Agņa auklīte savāra riktīgus sūdus, fekāliju toverī iemetot raugu un ar šo rīcības aktu parādot savu nostāju pret neiecietību, Agņa vecākiem tomēr pietiek kaku, ar ko viņi iemet Agņa bērnudārza draudzenes Ilzītes mammai, kura piedalās gājienā, savukārt Agnis par saviem iebildumiem pret to tiek sodīts – viņu ieslēdz pieliekamajā, kur bērnā noris agoniska paššaustīšana, ka viņš ir sacēlies pret vecākiem un nepaklausījis tos.
20. jūnijā Rīgā notiks Eiropraids. Jau pats fakts, ka tas notiek Rīgā, ir ievērības cienīgs, turklāt to pavada vairākas nopietnas iniciatīvas, piemēram, konference Queer Narratives in European Cultures, bezmaksas filmu programma un citi pasākumi, kuru mērķis ir informēt sabiedrību un veicināt izpratni un iecietību. Lai gan Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča pērnā gada publiskais paziņojums par savu homoseksuālo orientāciju tika uzņemts ar atzinību un mieru no sabiedrības puses, lielu daļu iedzīvotāju tomēr uztrauc, ka ir sabiedrības locekļi, kuri mīl sava dzimuma partnerus. Domāju, tas saistīts ar jēdziena "normāls" jebkādā dzīves sfērā un kontekstā (ne-) izpratni, šī jēdziena neadekvāto dzīvelīgumu un kaitniecisko ietekmi.
Latvijas sabiedrība manos novērojumos ir diezgan neiecietīga. Es nedomāju tikai viendzimuma attiecības, bet neiecietību kā pirmo refleksu pret jebko, kas atšķiras no izpratnes par dzīvesveidu, kas līdz šim bija nostiprināts sabiedriskajā diskursā ar totalitāriem līdzekļiem, kuri balstījās dezinformācijā un vardarbībā, pilsoņiem tika iepotēta akla pieņemšana un pakļaušanās tam, kas ir "normāls". Viss pārējais tika pasludināts par nepareizu un izskaužamu. Vara cilvēkus ievietoja Prokrusta gultā, lai piegrieztu pēc vienas šnites un radītu pelēko masu. Neiecietība ir tiešs pierādījums, ka varai tas bija izdevies, un pat 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas, dzelzs priekškara krišanas, sevis pieskaitīšanas eiropeiskai domai mūsu sabiedrība turpina funkcionēt pēc iedzītās deformētās inerces. Neiecietīgie, iespējams, paši to neapzinoties, diseminē novecojušas idejas, kas bija daļa no totalitārajām nostādnēm, un, daloties ar šīm ļaunuma sēklām, rīda sabiedrību, kurā paši dzīvo.
Mani ne mazākajā mērā nesatrauc, kurš pazīstams vai nepazīstams cilvēks ko mīl. Taču mani uztrauc, ka kāds pazīstams vai nepazīstams līdzpilsonis ir spējīgs sviest citam manam līdzpilsonim ar kaku. Mani tas satrauc, jo tā ir vardarbība – gan fiziska, gan morāla. Šīs nodarbes vietā iesaku apgādāties ar maisiņiem un veicināt pilsētas zaļo zonu attīrīšanu no suņu mēsliem, ko suņu saimnieki ne vienmēr protas paveikt, tā ļaujot mūsu videi tikt dekorētai ar ekskrementiem, kas mūsu sabiedrībai acīmredzot tik ļoti iet pie sirds. Šāda aktivitāte nav vardarbīga un ir visas sabiedrības labā. Kaut kas līdzīgs Lielajai talkai. Aicinu arī uz lielo talku savos prātos un attieksmē.