9. maiju, ko noteikta Latvijas iedzīvotāju daļa joprojām braši svin kā Uzvaras dienu (un atsakās upurus pieminēt tikai dienu iepriekš, kas pasākumam piešķirtu saprotamāku un objektīvāku jēgu), autors nosauc par "sarežģītāku tēmu", lai gan raksta turpinājumā paša dotais 9. maija skaidrojums apliecina, ka nekā sarežģīta tajā nav. It īpaši no to cilvēku viedokļa, kuriem toreiz un tagad ir apliecinoša attieksme pret Latvijas valstiskumu, latviešu valodu un kultūru kā pamatvērtībām. Sarežģīta šī tēma kļūst tad, ja, izvēloties autora apzīmējumus, "uzvarētāju patoss" liedz redzēt un atzīt patiesību, liekot lavierēt starp attiecīgi piemērītām puspatiesībām.
Diemžēl autors nemin vairākus būtiskus faktorus, kuru dēļ, zinot pašlaik pieejamos faktus, 9. maiju jēgpilni nevar svinēt ne tikai latvieši un citas postpadomju telpas tautas, bet arī krievi, jo fašismu un tā sagrāvi pienāktos aplūkot abu noziedzīgo režīmu mijiedarbē. Tas pavisam citā, arī pašlaik Krievijas politikai nevēlamā kontekstā, ieliek gan tos neiedomājamos upurus, ko nesa II pasaules karš, gan tos upurus, kurus abi režīmi aiz sevis atstāja un kuriem ar karu nebija tieša sakara. Kā nesen latviešu valodā iznākušajā grāmatā Asinszemes atzīst Timotijs Snaiders, šo upuru bija daudz vairāk.
Fašisma attīstība, ekspansija un iebrukums Padomju Savienībā 1941. gadā notika ne vien ciešā sakabē ar Staļina uzbūvēto režīmu, bet bija tiešs viņa nodevīgās politikas rezultāts. Tāpēc arī "uzvaras" saturs noteikti jāvērtē uz pavisam citiem pamatiem, nevis joprojām reproducējot tos melus, kas bija izdevīgi Staļina režīmam. Vai 9. maija uzvara iezīmē uzvaru pār Staļina nodevību? Tiem, kas izvēlētos apstiprinošu atbildi, es varētu izbrīnīti jautāt, kā gan var uzvarēt nodevību, ja pēc uzvaras seko nodevēja kulta gadi un pats nodevējs savas ietekmes robežas ir pat paplašinājis?
Tāpēc nevaru piekrist E.Liniņa viedoklim, ka pietiek ar "Staļina uzvaras" un "tautas uzvaras" nodalījumu, jo ir svarīgi vienoties par to, vai "tautas uzvara" vispār bija. Ja bija – kāds bija tās saturs. Svinot 9. maiju kā uzvaras un atbrīvošanas svētkus, svinību dalībnieki ne tikai apgāna "atbrīvotāju" upuru piemiņu vai nonāk pretrunās ar neapšaubāmo okupācijas faktu, bet turpina spēlēt neizprotamā un skumjā rēgu teātrī. Teātrī, kura izrādes režisors pats sen miris, tomēr viņa iedvestie patiesības piegriezumi diemžēl joprojām labi der ne tikai paaudzei, kas ar tādiem uzaugusi.
"Uzvarai", protams, var atrast skaistu un cildenu skaidrojumu, ja to aplūko šauri, izgriežot to no vēstures kopainas. Karš un uzvara ārpus visa pārējā konteksta – tieši tādu interpretāciju vēlējās un panāca Staļins. Jo tad Sarkanās armijas panākums tiešām ir varens un neapšaubāms. Taču ir pierādīts, ka abi režīmi bija vienlīdz šausminoši un to upuru skaits bija gandrīz vienāds. Ja fašismu neizdevās, kā plānoja Staļins, izmantot savu iekarojumu nolūku īstenošanai, tad nodoto tautu varēja vēlreiz apmānīt, pabarojot to ar uzvaras gandarījumu, lai gan pats karš un maksa par uzvaru bija vienlīdz Hitlera personā iemiesotā režīma, cik Staļina vaina. Karš pret fašismu no padomju tautas puses iegūtu jēgu tikai tad, ja tas būtu bijis arī karš pret Staļina nodevības sekām. Bet tauta viņam varonīgi izkaroja iespēju saglabāt varu un okupēt vai nodrošināt ietekmi jaunās teritorijās. Svinot uzvaru Staļina atzītajā izpratnē, nav skaidrs, kas īsti un kāpēc tiek svinēts. Uzvara pār fašismu, kura saknes lielā mērā ved uz pašu Padomju Savienību? Uzvara šausmīgus upurus nesošā karā, kurā uzvarētājus par kaujaslauku gaļu bija padarījis ne ienaidnieks, bet pašas tautas karavadoņi? Uzvara pār Hitleru, kurš, neapdomīgi uzbrukdams Padomju Savienībai, pats nolēma sagrāvei fašistisko Vāciju, turklāt šīs sagrāves rezultātā, kā to atzīst vēsturnieki, nāves spriedums ilgtermiņā tika parakstīts arī Padomju Savienībai, jo Staļina sapnis par pasaules kundzību bija izsapņots? Nudien, II pasaules kara iznākumu var interpretēt dažādi, bet vismazāk – kā uzvaru tajā izpratnē un nozīmē, kādā tā joprojām tiek svinēta Krievijā un postpadomju telpā.
Tāpat nevaru piekrist, ka 9. maija "uzvaras" svinībām pašlaik neesot sakara ar Krievijas imperiālismu – ja tā nebūtu, arī pašreizējie sašķeltības pamati sen būtu zuduši. Daudziem 9. maija svinētājiem – protams, arī mērķtiecīgi īstenoto Krievijas pasākumu ietekmē – tie acīmredzami iemieso ne vien atmiņas par upuriem un bijušo lielo, vareno valsti, bet arī cerības, ka "matuška" atgriezīsies, paņems savu un viss atkal būs pa vecam.
Protams, sabiedrības saliedētība ir nepieciešama. Ļoti priecātos, ja "slidenās" un "sarežģītās" tēmas pārtaptu par izrunātām un līdz ar to – par vairs neaktuālām. Tomēr pamati, uz kuriem saliedētība veidojas ir ļoti svarīgi. Noklusēšana un atmiņas izkropļošana vai aizliegšana nav risinājums. Solī no "vienotas" vēstures izpratnes uz "vienojošu" izpratni, solī no "zaudētāju patosa", kā E.Liniņš apzīmē latviešu atmiņu par II pasaules kara iznākumu, pretī "uzvarētājiem" svarīgi nezaudēt tos atbalsta punktus, kuros ir ne vien šauri interpretēta Latviju un latviskumu apliecinoša attieksme, bet arī mūsu pašcieņa un godīga, skaidra atmiņa. Te iederas T.Snaidera komentārs par Staļina īstenoto pozīciju attiecībā uz "neērto" holokausta tēmu pēc II pasaules kara: "Kā jebkurš vēstures notikums tas bija jāsaprot "dialektiski", tādā veidā, kas atbilstu Staļina ideoloģiskajai līnijai un politiskajam pasūtījumam. [..] Pieļaut, ka personīgās faktu zināšanas vai taisnīguma izpratne traucē šādiem dialektiskiem pielāgojumiem, nozīmētu būt sliktam komunistam. Atcerēšanās, ka paša ģimene gājusi bojā gāzes kamerā, liecinātu par tīri buržuāzisku sentimentu"(Asinszemes, 383. lpp.).
Mums ir tiesības atcerēties godīgi un nepārprotami. Nav neviena objektīva iemesla melno mēģināt pārkrāsot melnpelēku. Ja tā ir maksa par saliedētību, tad tās pamati tik un tā būtu ļodzīgi. T.Snaiders atgādina: neveidojot vēsturi uz citiem pamatiem, izrādīsies, ka Hitlers un Staļins turpina noteikt, kā izprast viņu darbību.
Saliedētība dabiski var veidoties tikai pēc pārskatītās izpratnes par pagātnē notikušo un notikušā sekām. Cietēji bija visi, kas bija tiešā režīma pakļautībā. Šajā ziņā es pievienojos E.Liniņa apzīmējumam – izdzīvojušie. Taču šis kopsaucējs nekādā ziņā nav nākamais solis pēc "zaudētāju" un "uzvarētāju" pretstatījuma, "zaudētājiem" maķenīt paciešot "uzvarētāju" rēgainās gaviles. Tā kā nebija īstas uzvaras un Staļina režīma melnais apmetnis, kas ar postošu spēku bija uzgūlis tautām, netika norauts, tad nebija arī uzvarētāju. Tā kā "atbrīvotāji" atnesa turpmākās okupācijas desmitgades un kultūras un valodas apspiešanas un iznīdēšanas politiku, tad nebija ne atbrīvošanas, ne atbrīvotāju. Šķietamas saliedētības vārdā mums nav iecietīgi jāiet puspatiesību virzienā. Kopsaucējs var sekot izpratnei, ka bija tikai cietušie un uzvaru nepanākušie, līdztekus atzīstot objektīvos okupācijas faktus. Turklāt tā bija okupācija, kuras laikā Latvijā ieplūdināja titulnācijas grupas, bet latvieši kļuva par agresīvam rusifikācijas procesam pakļautu "etnisku kopienu". Tas palīdz saprast, kāpēc Latvijā okupācijas režīmu bieži identificē ar tā titulnāciju, t.i., krieviem. Un tas ļauj izprast nacionālās kultūras un valodas aizstāvības centienus, nepakļaujoties "kompromisu" prasībām, kas izskan no tiem, kas joprojām nav skaidri atzinuši pat okupācijas faktu, bet aizvainoti kurn, ka Latvijā viss nenotiek atbilstoši viņu vēlmēm un ērtībām.