Iespējams, šāda nedēļa manā un mūsu dzīvē vairs neatkārtosies. Neaiziet gulēt, lai ar lēni progresējošu spriedzi sekotu līdzi Zelta globusa balvu pasniegšanas ceremonijai, vai pamosties ar cerēti/necerēti brīnišķīgu ziņu par Straumes panākumiem Losandželosā. Skatīties tīklos ceremonijas fragmentiņus un ticēt/neticēt savām acīm, ka uz vienas skatuves satiekas Holivudas dzīvā leģenda Harisons Fords, Gints Zilbalodis, Matīss Kaža un Straumes "trešais musketieris" – franču producents Rons Diānss. Sabīties/nopriecāties, cik mulsi/pārliecinoši Gints Zilbalodis saka savu uzrunu – kompaktu un mērķtiecīgu. Atšķirībā no vietējo ceremoniju uzrunu bezgalības ASV šovbiznesā vārdi ir jādozē un emocijas ir jāvalda profesionāli.
Nezinu, kā katrs justos, ja būtu jāstāv uz skatuves Holivudas elites priekšā un jārunā par mazu, bet fenomenāli veiksmīgu un talantīgu Eiropas filmu, par mazu, bet dažbrīd fenomenāli talantīgu cilvēku apdzīvotu valsti Latviju, par kuru, iespējams, zālē sēdošie bija dzirdējuši ļoti, ļoti reti. Nezinu, ko par Latviju zina Demija Mūra, kuras runa bija šīs ceremonijas emocionālā virsotne, jo skāra svarīgas problēmas – eidžismu, aroganci, aktrišu priekšlaicīgu norakstīšanu. Demija Mūra saņēma pirmo profesionālo balvu savas garās un savulaik arī komerciāli sekmīgās karjeras laikā (par lomu franču režisores Koralī Faržā filmā Substance). Demijai Mūrai tas ir pirmais Zelta globuss, tāpat kā Latvijas Straumei. Skaistas likteņa spēles!
Filmas Substance un Straume jau ir tikušās vienā laikā un vietā, tāpat kā šo filmu radošās grupas. Ja atceraties, Straumes ceļš pasaulē sākās 2024. gada maijā, kad filma tika iekļauta Kannu kinofestivāla programmā, un teikšu atklāti – tikai retu Latvijas mediju tolaik interesēja šis fakts. Turpat sākās vēl vienas Francijas filmas – Žaka Odiāra Emīlijas Peresas (tā saņēma četrus Zelta globusus) – tālejošie panākumi. Tas ir vien atgādinājums, ka Kannu kinofestivāla ietekme pasaulē ir milzīga. Tur tiek pamanītas filmas, kurām ir potenciāls iegūt arī ASV kinobalvas.
Straumes panākumi var radīt mānīgu viegluma sajūtu: hei, hei, tagad dodiet mums pa globusiņam un oskariņam regulāri! Ak, cik tas būtu skaisti! Tomēr, sapņojot lielos skaistos sapņus, no kuriem, re, izrādās, Straumes sapnis ir arī īstenojies dzīvē, neaizmirsīsim, ka tas, kas notiek ar Straumi, ir fenomenāls panākums mazai Eiropas valstij ar pieticīgi finansētu filmu industriju. Te precīzi ir nostrādājuši daudzi elementi – gan Ginta Zilbaloža unikālais talants un pasaules redzējums, gan Matīsa Kažas ASV gūtā izglītība un producenta īpašības. Te izdevīgs ir izrādījies laiks – filma, kas tapusi ilgus piecus gadus, pirmizrādi piedzīvojusi periodā, kad pasaules nestabilitāte un fragmentētība uzņem arvien straujākus apgriezienus. Šī labilitātes sajūta filmā ir teju burtiski vizualizēta ar animācijas filmām netipisko kameras mobilitāti. Straume piedāvā ne tikai piedzīvojumu un pārdzīvojumu, bet arī harmoniju. Filmas ietekmes fenomenu vēl varēs pētīt gadiem.
5. janvārī notikušo Zelta globusu pasniegšanas ceremoniju ir noskatījies 10,1 miljons skatītāju. Iespējams, liela daļa no viņiem pirmo reizi izdzirdēja Latvijas vārdu.