Visam notiekošajam ir kāds iemesls, pat ja mēs to neredzam un neticam tam. Ir kāds iemesls, kāpēc esam uz šīs zemes un kāpēc tieši šajā vietā un šajā laikā. Tāpat ir iemesls, kāpēc tieši tie un ne citi cilvēki dzimuši Vjetnamā, Meksikā, Āfrikas valstīs utt. jeb valstīs, kurām raksturīgs liels (nelegālo) emigrantu skaits. Pirms protestiem pret bēgļu uzņemšanu Latvijā man sanāca noskatīties režisora Hansa Petera Mūlanna filmu The Beautiful Country. Tajā nebija nekā jauna, nebija naturālistisku ainu, tomēr šī filma manī radīja neizturamu smagnējas bezizejas un bezpalīdzības stāvokli. Es, būdama eiropiete, sēdēju komfortablā vietā un skatījos filmu par cilvēku ciešanām un necilvēcīgiem dzīves apstākļiem, verdzību, cilvēktiesību neeksistēšanu, antihumānu attieksmi... Tieši tādas pašas sajūtas mani pārņem, ieklausoties izteikumos, kas virmo ap karsto jautājumu par bēgļu uzņemšanu Latvijā.
Dažbrīd es nespēju tiem noticēt, un man šķita, ka medijos atspoguļotie viedokļi ir ironisks melnais humors, tomēr diemžēl pretestība un protesti ir patiesi un nāk no protestētāju dvēseles dzīlēm. Lielu vilšanos un grūtus brīžus man sagādāja latviešu jauniešu videoviedoklis par šo jautājumu – mani sagrāva lepnums, ar kādu tika pausta neiecietība pret citādo, uz kuras pakāpies kropls patriotisms. Tā ir empātijas neesamība, nespēja ielūkoties citu cilvēku ciešanās un lepnums par nevēlēšanos palīdzēt cilvēkiem krīzes situācijā, kas iezīmējusi cilvēku dzīvi.
Mūsdienu atvērtajā Eiropas Savienības un pasaules, pārvietošanās un komunikācijas brīvības kontekstā izdomātais nācijas jēdziens arvien vairāk zaudē savu nozīmību. Tomēr nevēlēšanās no tā atteikties bieži vien rod neizprotamas, absurdas izpausmes, kuras ir pretrunā ar humānisma pamatprincipiem un pārāk atgādina rasu tīrības fenomena glorifikāciju, kas, atgādināšu, bija viens no totalitārisma ideoloģijas vadmotīviem.
Latviešu kompleksi ir nepamatoti. Vai tiešām latvietība ir tik trausla, ka to var apdraudēt 250 cittautiešu? Vai šāda skaita bēgļu uzņemšana apdraud latviešu sabiedrību, latviešu valodu, latviešu kultūru un Latvijas ekonomiku? Pasaules kultūras neapdraud latvietību, bet gan var bagātināt to. Taču nevēlēšanās būt atvērtiem savā domāšanā un izmisīgi centieni saglabāt savu hermētismu un iekonservēt savu valodu, kultūru, būtību laupa latviešiem iespēju attīstīties garīgi un sabiedriski. Latviešu valodas un kultūras tradicionālās izpausmes ir mūsu kultūras mantojums, kas ir jāciena un jāsaglabā, taču laiks ir ieviesis milzīgas pārmaiņas, kurās mēs mūsdienās dzīvojam un kurās mēs nespējam funkcionēt zem sloga, ko paši sev esam uzkāruši kaklā, skatoties pagātnē un postulējot hipernacionālu identitāti, kas mūsdienu pasaulē, reālistiski skatoties, nav iespējama un, kritiski izvērtējot, arī nav tik nepieciešama kā cilvēka identitāte un solidaritāte cilvēku starpā. Latvietis ir iejūgts Lielvārdes jostā un velk gadsimtus. Vai viņam ir viegli? Vai viņam sokas vilkšana? Redzams, ka viņš mīcās uz vietas, grimdams arvien dziļāk savu tukšgaitā izmīto soļu dubļos, tradīciju vezumam nekustot ne no vietas.
Latvieši nekad nav mācējuši un vēl joprojām nav iemācījušies sadzīvot ar Latvijā jau dzīvojošajiem cittautiešiem, tāpēc ir bailes vēl no jauniem atnācējiem. Tam pamatā ir latviešu nemācēšana sadzīvot pašiem ar sevi – latvietim ar latviešiem un katram latvietim pašam ar sevi. Latviešu tautai nav uzlikta unikāla pārcilvēciska misija, taču katram no mums ir pienākums būt cilvēkam, kurš nomainījis konceptu "cilvēks cilvēkam – vilks" pret konceptu "cilvēks cilvēkam – cilvēks".