Ja viņu uzrunā, tas katrā jautājumā saskata savtīgu viltību un tādēļ vienmēr atbild izvairīgi. Tūkstoš piedzīvojumi viņam mācījuši, ka ir ārkārtīgi viegli atsegt sev kādu vārīgu vietu, ko varētu izmantot muižnieku rijīgā mantas kāre, tādēļ vāciešiem ļoti grūti izzināt viņa apstākļus, viņa saimniecības veidu, viņa ienākumus vai pat viņa lietotos ārstniecības līdzekļus. Par visvienaldzīgāko lietu viņš runā kā par kādu noslēpumu. Arvien viņš iztēlo sevi par nožēlojamu un nabagu, arvien tam ir ko uzskaitīt vesela virkne nelaimju, kas tam notikušas.” Garlībs Merķelis. Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās.
Droši vien ikviens no mums kādreiz ir bijis viesībās, kur kāds no visiem sagadīšanās pēc ir bijis dakteris. Tāpat sagadīšanās pēc kādam no visiem (vai pat jums) tieši tobrīd ir kāda medicīniskas dabas liga, un turpat viesībās notiek, tā teikt, konsultācija. Pieņemsim, ka ārsts patiesi darbojas tajā jomā, kas nu tur sāp, un ir spējīgs sniegt padomu. Vai iesaka atnākt pieņemšanas dienā. Vai iesaka kādu savu kolēģi. Katrā ziņā liek lietā savu izglītību un pieredzi, kas ir atšķirīga no mūsējās.
Taču tagad iztēlosimies šīs ainas turpinājumu. Mēs aizejam pie šī paša daktera viņa pieņemšanas laikā (vai pie viņa ieteiktā kolēģa), ļaujam sevi izmeklēt, taču vēl pirms uzstādīta diagnoze vai saņemti analīžu rezultāti - ārstam paziņojam, ka viņa vērojumus un secinājumus par pilnu neņemsim, diagnoze būs apšaubāma, un vai tikai nevajadzētu vēl pamēģināt metodi X vai manipulāciju Y, jo, lūk “internetā esam lasījuši, ka...”
Ārstniecību kā piemēru izvēlējos uzskatāmības labad, jo tā ir joma ar augstu specializācijas līmeni – zobus mēs paši diez vai labosim, taču ar sāpošu zobu arī diez vai iesim pie izcila ceļgalu locītavu speciālista. Ja kādreiz bieži vien matus grieza, zobus rāva, dēles lika un āderes cirta viens speciālists, tagad šīs jomas ir nošķirtas un atrodas tikpat tālu kā filozofija no kosmisko ķermeņu kustības pētījumiem. Taču specializācija, kas īpaši pēdējo dažu gadsimtu laikā ir radījusi simtiem un tūkstošiem profesionālās darbības klasifikatoros minētu profesiju, ir tikai viena šī stāsta puse. Otrs nozīmīgs elements ir uzticēšanās.
Pievērsiet uzmanību, sākumā mūsu iztēlotais hipotētiskais slimnieks vēršas pie hipotētiskā daktera, jo zina, ka tam ir medicīniska izglītība un zināšanas vai prasmes, kas slimniekam nepiemīt. Taču jau nākamajā mirklī slimniekā sāk darboties kaut kāds “es taču arī neesmu muļķis” mehānisms un savienojumā ar nespēju uzticēties, mēs nonākam situācijā, kurā ārsts varētu slimniekam parādīt durvis un teikt: “Nu tad ej un izārstē sevi pats!” Es ļoti ceru, ka dzīvē tā nemēdz notikt, taču, kā jau teicu, šis ir tikai piemērs sava veida strupceļam, ko izraisa savstarpējas uzticēšanās trūkums. Ja tu kaut ko sev būtisku vai vajadzīgu nespēj vai neproti, taču vēlies, lai tavā vietā to izdarītu kāds cits, tev ir jāspēj tam citam kaut nedaudz uzticēties.
80. gadu sākumā Pauls Putniņš sarakstīja lugu Uzticības saldā nasta. Tās centrālais tēls bija komunistiskajai partijai un padomju realitātei maniakāli uzticīgais kolhoza priekšsēdētājs Leonards Bērtulsons. Uzticība politiskajiem ideāliem liedza ne vien par blatu, kā toreiz mēdza teikt, slimam bērnam pagādāt veikalā brīvi nenopērkamos apelsīnus, bet beigu galā iedzina nāvē arī viņa sievu: Bērtulsonam - vārda tiešā nozīmē - līdz kapa malai uzticīgu sievieti.
Lai arī Putniņa luga nu jau uzskatāma par politiski novecojušu (bet dažām paaudzēm, visticamāk, tā vienkārši vairs nebūtu saprotama), tajā rādītā un radikalizētā uzticības tēma nekur nav izčibējusi. Viss vienalga - vai tu esi partijai uzticīgs kolhoza priekšsēdētājs, vīram uzticīga sievai vai dakterim uzticējies vājinieks - uzticēšanās no tevis prasa lielāku vai mazāku atteikšanos no sevis paša, sevis nodošanu kaut kā cita “rokās”.
Pievērst uzmanību šai tēmai mani pamudināja vairāku savstarpēji nesaistītu un tomēr vienam un tam pašam veltītu viedokļu parādīšanās, komentējot ņemšanos ap valsts valodas referendumu. Sergejs Timofejevs pēc Kultūras ministrijā notikušas diskusijas par to, “kā būt” pēc 18. februāra referenduma, feisbukā rakstīja: “Pats par otru valsts valodu balsot negrasos. Latvija ir Latvija. Es par to tiku skaidrībā vēl tad, kad balsoju par neatkarību. Taču, šķiet, ka savstarpējas cieņas un uzticības ziņā mūsu sabiedrība ir spērusi prāvu soli atpakaļ. Un tāpēc, lai kāds būtu referenduma iznākums, šis referendums kā fakts un pats jautājuma formulējums ir pret mani.”
Drīz pēc tam šai tēmai savā blogā pievērsās arī Iveta Kažoka, kā vienu no Latviju apsēdušiem bezpalīdzības refleksiem minot tieši zemu savstarpējas uzticēšanās līmeni: “...mēs neticam, ka cilvēkiem parasti var uzticēties. Patiesībā traģiski zema savstarpējā uzticēšanās, zemāka pat nekā dažās Āfrikas konfliktvalstīs.[..] Tādēļ rindas pie bankām kādu absurdu baumu rezultātā, tādēļ cepšanās par dažkārt absolūtiem sīkumiem, tādēļ tāda histērija reaģējot uz salīdzinoši nelieliem kairinājumiem (jā, ieskaitu šeit arī nacionālos jautājumus). Tādēļ tik maz veiksmīgu uzņēmumu.”
Godīgi sakot, tas referendums mani interesējai tikai tik daudz, cik par to diendienā varēja dzirdēt, jo tā iznākums tāpat bija skaidrs. Taču interesanti, ka varbūt visa šī iespaidā mēs drusku vairāk sāksim pievērst uzmanību tam, kādi esam un kas ar mums diendienā notiek. Ja tā būtu, tas gan būtu ieguvums.
Runa ir ne jau tikai par uzticēšanos latviešu un krievu starpā, jo šajās attiecībās tagad, kā sķiet, kādu laiku valdīs tādas kā neuzticīga, bet šķietami grēkus nožēlojuša, laulātā pāra noskaņas, bet arī daudzās dažādās ikdienas situācijās. Aizdomas, ka otrs tevi noteikti čakarē, tin ap pirkstu, noteikti uzmetīs, vienkārši ir sūda brālis, ļaunprātīgs nepraša vai nemākulīgs alkatis, varbūt arī sniedz īslaicīgas drošības sajūtu un pārliecību, ka visu paša spēkiem izdodas kontrolēt, taču, kā redzams no sākumā minētā piemēra ar slimnieku un dakteri, nebūt ne vienmēr ir pats labākais atrisinājums.