Izmantojot TV realitātes šovu stilistiku, viņš pilsētas centrā novietoja konteinerus, kuros tika izmitināti 12 patvēruma meklētāji. Iebraucējiem bija jādzīvo TV kameru uzraudzībā cauru diennakti, un viņu ikdienu varēja vērot interneta tiešraidē. Kā jau pieklājas šādam pasākumam, skatītāji varēja zvanīt un balsot par saviem favorītiem. Noteikumi paredzēja, ka ik dienu no konteinera tiek izvests ārā viens neveiksminieks un deportēts uz savu cilmes valsti. Realitātes šova beigās uzvarētājam bija jāsaņem naudas balva un, ja atrastos brīvprātīgie, iespēja iegūt Austrijas pilsonību pēc precību līguma noslēgšanas.
Šo projektu atcerējos tāpēc, ka Eiropas sejas pārvērtības ir zelta bedre māksliniekiem. Šķiet, visi kustēt spējīgie lūko iemest savu garšvielu šķipsnu putras katlā. Piemēram, vienā Berlīnes galā apvienības Center for Political Beauty aktīvisti izveidojuši kapus, kuros it kā apglabā no jūras izskalotos bēgļus, kas tiekot slepeni savākti no Eiropas pludmalēm, aizvesti līdz Vācijai un ar skaļu publicitāti guldīti smiltainē. Citā pilsētas daļā rosās mākslas rokzvaigzne Ajs Veivejs, kurš noklāj Berlīnes koncertzāles kolonnas ar 14 000 oranžu glābšanas vestu, kuras viņa asistenti ir salasījuši Grieķijas salās.
Kas notiek Latvijā? Vizuālajā mākslā valda pavisam cita aina. No milzīgā skaita izstāžu, kas pēdējā laikā atvērtas, iespējams, tikai vienu varētu ierindot sociāli aktīvo notikumu sarakstā, ar to domāju pašreiz Mūkusalas mākslas salonā notiekošo Jura Utāna gleznu parādi. Vēl ir redzēts Andra Brežes darbs ar divgalvaino balodi, krustā sista Putinam līdzīga lelle, un tas laikam arī viss.
Lai saprastu šāda tukšuma iemeslus, izveidoju teoriju Vadoņa gaidās. Tā balstās pieņēmumā, ka mākslinieki gaida kuratora – haizivs – ierašanos, kurš izplēsīs naudu no fondiem, izsitīs karstos punktus pilsētvidē, aicinot māksliniekus mest malā dekoratīvi introverto švīkāšanos un piepildīt šīs vietas ar kritiskām refleksijām par mūsu laiku. Tomēr, rūpīgāk iedziļinoties, secināju, ka haizivs varētu palikt pie tukšas siles, un piemēri rodami citās bijušā austrumu bloka valstīs, kur nauda iet riņķī ar lielu līkumu. Šādos apstākļos labi uzplaukst sociāli aktīva performances māksla, kuras īstenošanai nav vajadzīgas ne galerijas, ne naudas kaudze. Nepieciešami tikai daži aksesuāri un kamera.
Arī šādas sociāli aktīvas performances Latvijā nav manītas, un izskatās, ka vizuālajā mākslā valda eskeipisma jeb no visa aizbēgšanas kults. Prognozēju – jo nemierīgāk Krievija dīdīsies pie mūsu sāniem, jo vairāk tumsnēju skatienu parādīsies ielās, jo vairāk tiks spridzināti seno civilizāciju tempļi, jo vairāk izstādēs redzēsim perlamutrīgi baltas gleznas ar minimālisma piesitienu, lakotus audeklus ar bērnības atmiņām un gaļīgi sārtus paradīzes ziedus ar meiteņu dupsīšiem fonā. Taču varbūt ir tā kā tajā leģendā par latviešiem, ka bāliņi ciešas un ciešas, bet, kad slūžas nāk vaļā, puspasaule dabū trūkties?!