Kā jau katras vasaras laiskajās pievakarēs, Latvijas Televīzija skatītājus pārceļ uz 90. gadu sākumu, kad neatkārtojamā Patrīcija Rūtledža smīdināja britu publiku ar Burkas kundzes izdarībām. Tās joprojām ir šausmīgi burvīgas, bet jau zināmas no galvas, tāpēc atliek meklēt jaunumus straumēšanas platformās vai – kā tas notika ar mani – uz galvas mesties ASV prezidenta priekšvēlēšanu reportāžu bangojošajā straumē. Tās nudien pārspēj jebkuru seriālu neloģisku sižeta pagriezienu un pārspīlētu dramatisku efektu ziņā – jā, jā, es arī atceros kādreiz populāro seriālu Kāršu nams, līdz ar kuru cēlās un grima Kevina Speisija karjera: viņam tagad, visādi apvainotam un attaisnotam, nav vairs vietas pie slavas debesīm.
Atceros arī dažas ievērojamās dramaturģes Šondas Raimsas mazāk zināmā seriāla Skandāls sērijas, kurās arī bija atainotas traipiem klātās Baltā nama aizkulises, taču to pārtraucu skatīties tieši tāpēc, ka šokējošās intrigas un liktenīgās sakritības likās izzīstas no ražīgās autores īkšķa. Tomēr, es jums teikšu, tas viss ir nieks, salīdzinot ar to, ko cītīgs politisko ziņu skatītājs ierauga šovasar, sekojot kārtējai Džo Baidena un Donalda Trampa pretstāves sezonai. Uzreiz jāpiebilst, ka nupat esmu noskatījies sēriju par Baidena atkāpšanos no kandidāta statusa, bet neesmu vainīgs, ja jūs, lasot manu atsauksmi dažas dienas vēlāk, esat jau redzējuši turpinājumu un viss atkal ir apgriezies kājām gaisā.
Kāpēc tas pieminams kultūras izdevumā? Ļoti vienkārši – jo mēs ar jums sekojam līdzi audiovizuālu tēlu rindai, kas ir manipulēta līdz pēdējam sīkumam un piegriezta pēc pārbaudītām dramaturģijas un TV estētikas šnitēm. Turklāt it viegli var izsekot dažādu tēlu evolūcijai, kas atkārtoti atkal un atkal formē skatītāju priekšstatus, rada līdzjūtības, šaubu un sašutuma efektu. Sākot no 27. jūnija debatēm, kurās meinstrīma mediji pēkšņi pamanīja pašreizējā ASV prezidenta vecumu (81 gads – kurš gan pirms tam to nezināja?), un turpinot ar atentāta mēģinājumu pret Donaldu Trampu (līdz ar sazvērestības teorijām, ka snaiperis tīšām iešāvis eksprezidenta ausī, nevis acī). Skatītāju vizuālajā atmiņā iesēžas būtībā maznozīmīgi, toties viegli vispārināmi tēli – pa lidmašīnas trapu šurpu turpu knapi kāpjošais Baidens un bezgala pacilātais Tramps ar plāksteri uz auss.
Tēlu galeriju papildina dažādu atstāstījumu, komentāru un baumu troksnis, kas nostiprina pārliecību, ka patiesība ir slēpta, nākotne – neparedzama un planētas liktenis tiek lemts ļoti šaurā turīgu ilgdzīvotāju lokā, ko simbolizē Nensija Pelosi (84 gadi), Čaks Šumers (73), Bils Klintons (77) un Hilarija Klintone (76). Salīdzinot ar viņiem Baraks Obama (62) joprojām ir puišelis. Pie seriāla trūkumiem pieder apnicīgais cīņas motīvs, kurā atkarībā no skatītāja simpātijām pretējā puse ir iztēlojama kā absolūts ļaunums un pasaules gals, un visai maz iespēju laimīgām beigām, cik necik saticīgu uzvedību ieskaitot.
Šobrīd, kad skatos pārraidi, kā āķītis manai labticībai pasviests kādreiz jau redzētais pasaulē pirmā geja – prezidenta amata kandidāta – Pīta Butidžidža tēls, bet tas, saprotams, ir scenārija māņu gājiens – kas jauns brīdī, kad jūs šo tekstu lasāt?