Foto: Dienas mediji

Velci, papu

Autorizēties

Pievienot komentāru

Rādīt labākos

13 komentāri

21. septembris, 2014, 22:03

???

Kur palikusi Skaisle?

Atbildēt
1
2

21. septembris, 2014, 22:20

Pieņēmums

Varbūt tomēr būs aizbraukusi strādāt uz Vāciju. Jau sen tā kā cilājās... Tas gan tikai tāds pieņēmums. Bet, redz, pietrūkst viņas komentāru KD!

14. septembris, 2014, 21:00

jumors

Man šķiet simptomātiski, ka šajā rindā neparādās Brigaderes tēvs no triloģijas. Es neatceros, vai viņam bija vārds, bet tēva klātbūtne kā absolūti stabilas pasaules garants gan tur ir izveidota.

Atbildēt
4
1

13. septembris, 2014, 22:46

lauku vecis

Cik interesanti....Savulaik arī mani tēvs vadāja pa Mākslas muzeju īpaši apstādamies pie autores pieminētās Hūna"Bērtuļa nakts priekšvakarā"...Tā kā viņš bija liels vēstures cienītājs ar neskaitāmiem foliantiem par vēsturisku personu dzīvi un norisēm, šī epizode no Francijas vēstures nostājās manā acu priekšā gluži kā kinītī.....Tā es puikas gados kļuvu gaužam dedzīgs hugenots..Tad sekoja nenormals grāmatu" rīšanas" periods...un visas vēsturiskas...ari Merimē( pēc viņa romāna tapusi arī opera "Hugenoti", šķiet Meierbēra), kas nu galīgi nebija piemērots manam maza puišeļa prātiņam... Kāpēc to īpaši atceros?... Pretēji Undīnei manī tas radīja nevis apolitiskumu bet izjūtu, ka jācīnās pret "sliktajiem"....Un es jau toreiz zināju, ka tie ir tie - ar piecstaru zvaigznēm pie cepurēm..... Papus sen sen jau aizsaules takās, taču viņa svētīgo klātbūtni savā dzīvē izjūtu ik mīļu dienu....

Atbildēt
11
4

17. septembris, 2014, 22:00

droši vien

tas norāda uz to atšķirīgo tēvu audzināšanu.

12. septembris, 2014, 21:33

Margarēta

Ļoti pozitīvs ir tēva tēls filmā "Ziemassvētku jampadracis" (sanāk, ka Jānis Paukštello mums tāds klasisks filmu tētis, arī filmā "Mans draugs nenopietns cilvēks" viņš ir tētis). Tad vēl mums ir Joski aplam mīlošais Ābrams, kas baidās, vai Zāra būs viņa trauslajam dēlēnam īstā un pareizā sieva.

Atbildēt
6
1

13. septembris, 2014, 12:05

Margarēta

"Vajadzīga soliste" spēlē arī Jarāns, bet Paukštello ir arī tētis. Īsa tā epizode, bet ļoti sirsnīga. Vismaz es tā atceros, bet varbūt atmiņa mani viļ.

12. septembris, 2014, 23:34

Neesmu pārliecināta

Bet man nezin kāpēc palicis atmiņā, ka gādīgais tētis filmā "Vajadzīga soliste" bija Jānis Jarāns. Sen gan to filmu nav nācies redzēt, tāpēc varbūt arī atmiņa spēlē ar mani kaut kādus jokus.

12. septembris, 2014, 17:20

Infuzorija

Man atkal... uzreiz ienāca prātā Verdi operas. Rigoleto ir tikai viens no krāšņās Verdi tēvu plejādes. Un Verdi tēvi vienmēr tik neprātīgi mīl savas meitas - "Traviatas" Žoržo Žermons "ievārīja" visu traģēdiju aiz aklas mīlestības uz savu meitu (nevis dēlu!), kura operā pat neparadās. Skarbais "Aīdas" karotājs un karalis Amonasro (es vienmēr esmu ticējusi, ka apzināti) krīt ēģiptiešu gūstā, kad uzzina, ka viņa meita ir gūstekne faraona pilī. Simons Bokanegra gandrīz visu dzīvi izmisīgi meklējis savu vēl kā mazu bērnu nolaupīto meitiņu - nav nekā skaistāka mūzikā, kā Bokanegras izdziedātais vienīgais vārds "figlia", pēc sarunas ar Amēliju, kurā atklājies, ka tā ir viņa, kuras atrašanas dēļ viņš galvenokārt vēl dzīvo. Babiloniešu valdnieka "Nabuko", kurš laikam pirmo un vienīgo reizi dzīvē pazemojas, lai lūgtu par savas meitas dzīvību... "Sicīliešu vesperēs" taisnības labad jāsaka, ir tomēr spilgts piemērs tēva mīlestībai uz dēlu... Un visus Verdi tēvus dzied baritoni.

Atbildēt
9
1

17. septembris, 2014, 10:13

Kaut kā tā

Patiesībā Žeromam bija problēmas izprecināt meitu, ja dēls sadomājis dzīvot kopā ar kurtizāni. Protams, operā ir skaists mūzika un izpildījums. Bet patiesībā tas ir tēva egoisms, nevis mīlestība. Lietu kārtība. Pieaugusī meita jāizprecina, lai neciestu ģimenes intereses, bet te pēkšņi - šķērslis. Jāliek lietā viltība, jāspiež uz jūtām. Prātā tikai viens - darījums.

12. septembris, 2014, 20:40

Infuzorija

Bet, protams, ka Žermons mīlēja dēlu. Bet lielajā duetā ar Violetu, kur viņš viņu pierunā pamest Alfredo, turklāt tik nežēlīgā veidā, lai Alfredo pat prātā nenāktu pie viņas atgriezties, viņš tik maigi un skaisti argumentē šo patiesi šaušalīgo lūgumu, dziedot par savu meitu: "Pura si come un angelo". Tomēr tas jau arī ir Verdi operu spēks, ka tās ir tik grodas - tēvam "Traviatā" nav tikai nejūtīga un atsvešināta likteņa loma. Arī viņš visas operas garumā izdzīvo veselu pārdzīvojumu gammu. Arī pret Violetu - no augstprātīga nicinājuma pašā sākumā cauri pateicībai līdz apbrīnai un līdzjūtībai, īpaši, kad Alfredo Violetu publiski pazemo Floras ballē. Tomēr pavisam aizkustinošs viņš ir pašā finālā pie mirstošās Violetas. Tur viņa mūzikā ir tik daudz vārdos neizsakāmā - nožēla un maigums pret Violetu, šķiet, ka viņa tēvišķīgā sirds pret viņu gribu uzņem arī šo bērnu. Vēl viena meita, kas izrādījusies "pura si come un angelo". Un tas neatbildamais jautājums - ko darīt, lai visiem bērniem būtu labi un viņi būtu laimīgi.

12. septembris, 2014, 20:25

varbūt

Daļēji par piekrist, izņemot par "Traviatas" Žermonu - nevar noliegt, ka viņš dēlu tiešām mīlēja, un pēc savas izpratnes gribēja viņam to labāko un viņa dēļ pārdzīvoja. Žermona slavenajā ārijā teksts "tu non sai quanto soffri / il tuo vecchio genitor' " ("tu nezini, cik daudz cietis / tavs vecais radītājs (resp. tēvs)" to apliecina.

12. septembris, 2014, 16:58

Senais

Cik tēvu tik arī tēlu. Kāda daļa apspēlēti, bet vairums nezināmi, kaut būtu pelnījuši vismaz pieminēšanu. Kā tas čalis, kas, ne mirkli nešauboties, piekrita smagai operācijai, lai palīdzētu ar sēnēm saindētai meitiņai. Vai vienkārši tie, vīrieši un ne vien tēvi, bet krietni patēvi, kas skaistu mērķu labad dzīvo "pelēku" dzīvi, atrodot gandarījumu bērnam pasmaidot.