Pastāv cerība, ka visa šī runāšana paliks bērnu autiņos, un mēs tomēr sagaidīsim konstruktīvus Kultūras ministrijas lēmumus, kas nostiprinās gan nozares, gan tajā strādājošo pozīcijas tirgū un nesīs rūpi par dotācijas palielināšanu nozarei.
Ko šai LTV Sastrēgumstundas diskusijā ierauga profesionālis? Vairāk kā profesionāla žurnālista Gundara Rēdera nekompetenci kino industrijas jautājumos, kaitinošu un nekompetentu politiķu pozu, nemēģinot vispirms iepazīties ar konkrēto tematu un tikai tad spriest par to, bet gan vadīt laiku tukšās publiskās sarunās, kur kultūras ministres izteikumi par nepieciešamo industrijas attīstību pagaidām atgādina totalitārā režīma uzstādījumu piemērus. Bet jāatceras, ka kino industrija ir ne tikai saturiski izklaidējošs, izzinošs audiovizuāls medijs, bet arī sarežģīts tehnoloģisks mehānisms, kura ražošanā iesaistīti neskaitāmi pakalpojumu sniedzēji. Neskatoties uz to, ka filmas autors, režisors un producents ir vārdi, kas pēc filmas pabeigšanas visvairāk izskan publiskajā telpā, tās ražošana prasa milzīgus tehniskos, profesionālos un cilvēciskos resursus, neskaitot aktierus, galvenos varoņus dokumentālajā kino, scenārija autorus, režisorus vai producentus. No pieciem līdz 50 nozares pārstāvjiem - atkarībā no nepieciešamā ražošanas apjoma - ir iesaistīti filmas veidošanas procesā, tāpēc skatītāja priekšstats par milzīgajām dotācijām prasa skaidrojumu: valsts vai pašvaldības dotācijas netiek piešķirtas režisoram vai producentam personīgi, bet gan ražošanas procesam, kas nevar vairs būt lētāks, kā tiek praktizēts Latvijā. Mēs šeit jau sen strādājam kā brīnumdari, mūsu filmas neizskatās lētas, mēs savu nabadzību nedemonstrējam. Un tas ikreiz ir visas uzņemšanas grupas nopelns.
Nacionālais kino centrs, administrējot pieejamos filmu ražošanas līdzekļus, izveidojis stingrus vērtēšana kritērijus. Filmas tāmes pozīcijas atbilst konkrētiem izdevumiem un ražošanas grafikam, kur norādīta ikviena, kaut sīkākā darbība. Ņemot vērā pieticīgo valsts atbalstu industrijas attīstībai, visi, kas piedalās filmas tapšanā – gaismotāji, asistenti, operatori, skaņu un montāžas inženieri, grima mākslinieki, administratori, dizaineri, kostīmu mākslinieki, rekvizitori u.c. - strādā nevis tāpēc, ka var labi nopelnīt, bet gan tāpēc, ka fanātiski mīl savu profesiju. Lai nodrošinātu eksistenci starpprojetu posmā, kino profesionāļi strādā gan televīzijā, gan žurnālistikā, veido pasūtījuma filmas un reklāmas, kur nereti pasūtītājs uzstāj uz apšaubāmu kvalitāti, vai ir spiesti strādāt citus gadījuma darbus.
Nacionālā kino centra budžets patiesi ir niecīgs, un ja mēs prātojam par kvalitāti, tad tā visa neapšaubāmi ir gaumes lieta, tiklīdz mēs šai diskusijā iesaistām skatītāju, kas jau sen aizmirsis domāt pats un varbūt pat domāšanas procesu nav piekopis nekad, priekšstatus par kino sasniegumiem mērot ar Forum Cinema saskatītu amerikāņu masveida produkciju vai televīzijā ieraudzītu lētāko seriālu mērauklu tehniskajā, saturiskajā un vizuālajā izpildījuma.
Nepārprotami, tērējot valsts naudu, mēs veidojam filmas, kas kalpo tās prestižam pasaulē, vai kļūst par Latvijas preci tepat uz vietas, bet tām ir jāliek mums just un domāt. Tie ir spēles noteikumi, kurus apzinās ikviens producents un režisors. Pārvēršot filmas par šķietami audzinošu propagandas ieroci, tās nekad nebūs interesantas plašākai auditorijai. Vai pašiem latviešiem tās liksies tik ļoti saistošas, kā cer politiķi, apšaubu.
Kino nav politisko uzvaru marša slavinājums uz ekrāna, jo nevar dzīvot kā provinciāla dogma par to, kas pareizs, kas nepareizs. 21. gadsimtā attīstītā un aktīvā sabiedrības daļa propagandas diktātu vairs nepieņem. Nerosinot Latvijas filmu ražotāju un skatītāju kino izmantot savā audiovizuālajā pieredzē kā pasaules izziņas procesu, var iegūt tikai ekrāna liecības par aprobežotu un no pasaules konteksta nošķirtu sabiedrību, kura interesanta ir tikai pati sev.