Pirms nedēļas Spānijā noslēdzās Sansebastjanas starptautiskais kinofestivāls, kura solīdais kārtas skaitlis (62.) akcentē tā tradīcijas un nozīmi. Lieliskā ziņa, ka viens no lielākajiem un senākajiem Eiropas festivāliem izcēlis arī Latvijas filmu Modris – filma guvusi žūrijas īpašo pieminējumu, arī tas ir ļoti cienījami. Kaut vai tāpēc, ka ilgu laiku Sansebastjanas festivāla programmas veidotāji pret Latvijas un Baltijas filmām bijuši ārkārtīgi atturīgi, būtībā viņus šis reģions īpaši nav interesējis. Sansebastjana vienmēr ir akcentējusi (un arī turpina to darīt) savu īpašo statusu attiecībā uz filmām, kas veidotas spāņu valodā, – tātad aptver ne tikai Spānijas, bet arī potenciālo Latīņamerikas tirgu. Tomēr kaut kas būtisks ir mainījies līdz šim tik atturīgā festivāla attiecībās ar Baltiju – pērn tajā jauno režisoru konkursa sadaļā (otrs nozīmīgākais Sansebastjanas konkurss) pirmizrādīja Lietuvas un Latvijas kopdarbu Spēlmanis, šogad – Jura Kursieša debijas filmu Modris, kas arī tapusi kā vairāku valstu – Grieķijas, Vācijas un Latvijas – kopražojums.
Šogad festivāls lepojās ar pamatīgu Austrumeiropas pēdējo desmitgažu filmu programmu, kas bija nodēvēta visai divdomīgi – Eastern Promises. Jā, tie ir Austrumu solījumi, un tā saucās arī brutālais kanādiešu režisora Deivida Kronenberga trilleris par krieviem Londonā, un tas laupa jebkādas romantiskas asociācijas. Austrumu solījumos bija iekļautas arī divas Latvijas pēdējās desmitgades filmas – Vogelfrei un Kolka Cool. Cits jautājums, vai daudzi desmiti Austrumeiropas filmu vienā lielā triecienā (programmā) jāuztver arī kā Sansebastjanas "grēku nožēla", gadiem ilgi īpaši neiedziļinoties Austrumeiropas kino norisēs. Vai forsēts uzbrukums ir loģiskākais piegājiens jaunu teritoriju atklāšanai? Lai nu kā, tiem, kuri ļāvās ceļojumam pēdējo desmitgažu Eiropas kino pieredzē, ir iespēja vilkt unikālas paralēles, ko rada īpaša izlase un iespēja filmas skatīt ārpus ierastā laika un vides konteksta.
Sansebastjanā (basku valodā – Donostija) līdzās milzīgajai Austrumeiropas filmu retrospekcijai bija vēl kāds nebijis notikums – konkursa programmā pirmo reizi festivāla garajā pastāvēšanas vēsturē bija iekļauta filma, kas ir uzņemta basku valodā. Smeldzīga, niansēta, nedaudz nekrofila melodrāma Ziedi/Loreak par neizteiktām jūtām un ziediem, kas top par šo jūtu vēstītājiem jau pēc cilvēku nāves. Atzīstams darbs, kuru īpašu tomēr padara basku valoda. Basku valodā Spānijā runā apmēram miljons cilvēku, tā bijusi aizliegta Franko diktatūras laikā; basku kultūra un valoda reabilitēta tikai pēc Franko nāves. Kopš 80. gadiem basku valodā tiek veidotas arī filmas, īpaši bērnu filmas, un TV programmas; lai attīstītu un nosargātu basku valodu, bērnu filmas tajā tiek arī dublētas. Basku valdības pārstāvji Sansebastjanā bija aicinājuši uz diskusiju, kā izdzīvot mazu valstu kinematogrāfijai, kuras pamatuzdevums ir kultūras un valodas saglabāšana. Šī ir vēl viena Eiropas kino šķautne. Iespējams, Sansebastjanas festivāla organizētāji pat nenojauš, ka bija radījuši dubultnotikumu – pirmo reizi tā programmā bija filma basku valodā un filma latviešu valodā. Līdzīgs ir arī šajās valodās runājošo skaits.