Briseles opera La Monnaie/De Munt nebaidās riskēt un izaicināt – jau četrus gadu desmitus tas ir viens no interesantākajiem Eiropas teātriem. Tā reputāciju mākslas pasaulē nostiprināja leģendārais flāmu intendants Žerārs Mortjē, kurš bija pie La Monnaie stūres no 1981. līdz 1991. gadam. Pēc tam teātrī sākās cita pieredzējuša vadītāja – Bernāra Fokrula – laiks; patlaban viņš vada Ēksanprovansas festivālu. 2007. gadā par jauno La Monnaie ģenerāldirektoru un māksliniecisko vadītāju kļuvis Pēters de Kaluve.
2011. gadā La Monnaie saņēma operas pasaules Oskaru: žurnāls Opernwelt pasludināja to par gada labāko operas teātri, un Briselē tapušais Džakomo Meierbēra Hugenotu jauniestudējums Olivjē Pī režijā tika atzīts par 2011. gada labāko izrādi. Briseles teātris allaž pārsteidz gan ar repertuāra, gan ar mākslinieku – diriģentu, režisoru, dziedātāju – izvēli. Šeit vēsturiski rīkotas nozīmīgas pasaules pirmizrādes, to vidū ir Sergeja Prokofjeva Spēlmanis (1929) un Džona Adamasa Klinghofera nāve (1991). Pērn oktobrī uz La Monnaie skatuves notika Beļģijas komponista Nikolasa Lensa jaundarba – kara rekviēma Shell Shock – pasaules pirmizrāde. Tas ir oratorijas un dejas izrādes hibrīds, libreta autors ir rokenrola dzejnieks Niks Keivs. Pavisam drīz, no 4. līdz 8. februārim, teātrī skanēs eksperimentālā opera Medúlla, kuras pamatā ir Bjorkas a cappella mūzikas albums Medúlla (2004); pati dziedātāja un komponiste nepiedalās ne uzvedumā, ne tapšanas procesā.
Katra sezona La Monnaie ir tematiska, šī rit septiņu nāves grēku zīmē: "Superbia. Avaritia. Luxuria. Invidia. Gula. Acedia. Ira". La Monnaie reklāmas materiālos ir piebilde: "Opera. Mans astotais nāves grēks."
Pērn rudenī teātri satricināja ziņas par dramatisku federālo subsīdiju samazinājumu, kas no 2015. gada 1. janvāra skar La Monnaie, Briseles mākslas centru Bozar un Beļģijas Nacionālo orķestri. Valdības lēmums, kas ietekmē personāla un operatīvās darbības izmaksas, paredz ikgadējo subsīdiju samazinājumu līdz 2019. gadam. Teātrim La Monnaie tas nozīmē vismaz 16,28% samazinājumu (naudas izteiksmē – 6,5 miljoni eiro) piecos gados. Arī pēdējos piecus gadus teātris dzīvojis taupības režīmā – šis nav pirmais samazinājums. Kopumā desmit gados – no 2009. līdz 2019. gadam – teātris subsīdijās būs zaudējis 30 procentu. 2014. gadā federālais atbalsts La Monnaie bija 34 miljoni eiro, kopējais teātra budžets – 46 miljoni eiro.
"Kaut kas līdzīgs tika piedzīvots kultūras sektorā Itālijā, Grieķijā un Spānijā. Grūti iedomāties, ka pašreiz tas notiek Eiropas galvaspilsētā. Mums jāpieņem patiešām dramatiski lēmumi," finansiālo situāciju un budžeta samazinājuma sekas komentē La Monnaie vadītājs Pēters de Kaluve. Šādos apstākļos teātris būs spiests pārskatīt repertuāru un piedāvāt mazāk izrāžu, tas nozīmē ieņēmumu samazināšanos. Jo mazāk aktivitāšu, jo mazāka rezonanse pasaulē. Viens no sāpīgākajiem soļiem ir atteikšanās no dejas izrādēm. Šis teātra vadības lēmums izraisīja asu izcilās flāmu dejotājas un horeogrāfes Annes Terēzas De Kērsmākeres kritiku, viņas trupa Rosas regulāri ir uzstājusies uz La Monnaie skatuves un uzskatījusi to par savu mājvietu. Agrāk šeit strādājuši horeogrāfi Moriss Bežārs un Marks Moriss – teātrim ir bagāta vēsture ne tikai operas, bet arī laikmetīgās dejas jomā.
Līdzekļu trūkuma dēļ nākamajā sezonā La Monnaie atcelts plānotais Klaudio Monteverdi operas Popejas kronēšana jauniestudējums diriģenta Renē Jakobsa un režisora Alvja Hermaņa interpretācijā. Pirms gada Briseles operā notika Alvja Hermaņa iestudētās Leoša Janāčeka Jenūfas pirmizrāde – tas bija viens no spilgtākajiem sezonas uzvedumiem.
Pērn decembrī, uzrunājot Eiropas žurnālistus pirms režisora Kšištofa Varlikovska iestudētā Dona Žuana pirmizrādes, Pēters de Kaluve brīdināja, ka tā būs provokatīva: "Pat ja jums nepatiks, lūdzu, nenonieciniet mūs kā teātri, šīs vēl nav sezonas beigas." Par Dona Žuana iestudējumu lasiet šeit:
La Monnaie vadītājs atbildēja uz KDi jautājumiem.
Ar ko jūs pašu pārsteidza Kšištofa Varlikovska veidotais Dona Žuana iestudējums?
Teikšu godīgi – es nebūtu iekļāvis repertuārā Donu Žuanu, ja Kšištofs nebūtu piekritis to iestudēt. Šī ir opera, kuru vērts uzvest tikai tad, ja jums izdodas atrast režisoru, kurš spēj to pasniegt jaunā gaismā un piedāvāt kaut ko no sevis. Kšištofam tika dota absolūta radošā brīvība, es viņam teicu – īsteno savu vīziju. Mūsu attiecību pamatā ir savstarpēja uzticība. Tā ir ceturtā Varlikovska opera mūsu teātrī, viņš šeit ir iestudējis Luidži Kerubīni Mēdeju, Džuzepes Verdi Makbetu un Albāna Berga Lulu. Mēs turpināsim sadarbību, es pilnībā uzticos viņa instinktiem. Kšištofs Varlikovskis ir ļoti svarīgs mūsu teātrim.
Kā jūs raksturotu Varlikovska lomu mūsdienu teātra un mūzikas pasaulē?
Viņa pirmais operas iestudējums, kuru es redzēju, bija Albāna Berga Voceks Varšavā. Tajā laikā es jau biju pazīstams ar Kšištofa darbu dramatiskajā teātrī Francijā. Viņam ir apbrīnojama pieeja klasikai un mūsdienu sabiedrības mitoloģijai – viņš to dara ļoti personiskā stilā, kas ir izteikti laikmetīgs un izslēdz jebkādus kompromisus.
Kšištofs nemēģina padarīt lietas skaistākas un pievilcīgākas, nekā tās patiesībā ir. Kad šis režisors jums kaut ko parāda, viņš uzreiz akcentē, kāpēc viņam šķiet, ka tā ir problēma. Svarīgi, ka Kšištofs to vienmēr dara ar mīlestību un empātiju pret cilvēku, viņš nav līdzīgs vācu režisoriem, kuriem ir grūtības tikt galā ar emocijām, jo viņiem no tām ir bail. Ja Kšištofs runā par emocijām un seksualitāti, tajā allaž ir jūtams trauslums un siltums, pret varoņiem un viņu raksturiem viņš izturas ar mīlestību. Kšištofs ļoti labi saprot personāžus, un viņa izrādēs tie kļūst par laikmetīgās sabiedrības daļu, tajā pašā laikā viņš nekad nezaudē mitoloģijas dimensiju – tas ir tas, kas šodien ir nepieciešams operai.
Kā jūs izvēlaties režisorus, kurus aicināt iestudēt izrādes?
Tiem ir jābūt cilvēkiem, kuri spēj pateikt, ko šodien mums nozīmē opera. Es neesmu ieinteresēts tīri estētiskā vai dramaturģiskā pieejā. Esmu ieinteresēts sadarboties ar režisoriem, kuri kaut ko pasaka par mūsu humāno stāvokli. Romeo Kastelluči, Dmitrijs Čerņakovs, Kšištofs Varlikovskis, Andrēa Breta, Pjērs Audi – viņi visi par to runā savā darbā. Esmu ļoti izvēlīgs, un atrast labu režisoru nav viegli. Pašlaik problēma ir tāda, ka šie lielie vārdi ir sastopami visur, tāpēc teātri nedaudz zaudē savu individuālo stilu. Kšištofs Varlikovskis ir visur! Viņš strādā Minhenē, Parīzē, Briselē, Madridē... Kaut gan Madridē viņam vairs nav projektu, jo Žerārs Mortjē ir miris (Žerārs Mortjē, bijušais Rūras triennāles, Zalcburgas festivāla, Briseles, Parīzes un Madrides operas teātra vadītājs pēdējos dzīves gados uzskatīja Varlikovski par vienu no diviem labākajiem operas režisoriem; otrs viņa favorīts bija Dmitrijs Čerņakovs – J. J.).
Ja šie mākslinieki strādā visur, kā jūs uzturat teātra individuālo, neatkārtojamo māksliniecisko garu?
Es nedzenos pēc vārdiem. Galvenais ir piedāvāt māksliniekam tādu darbu, kas viņam atbilst un piestāv. Ir teātri, kas aicina kādu slavenu dziedātāju, diriģentu vai režisoru tikai tāpēc, ka viņš guvis panākumus kaut kur citur. Piemēram, Romeo Kastelluči iestudēs izrādi Bavārijas Valsts operā Minhenē. Es neesmu pārliecināts, ka viņam tā ir pareizā izvēle. Kastelluči var strādāt tādos apstākļos, kādus mēs viņam radījām, kad viņš šeit iestudēja Riharda Vāgnera Parsifālu un Kristofa Vilibalda Gluka Orfeju un Eiridiki Hektora Berlioza redakcijā, bet vai viņš ir tas režisors, kuram jāveido izrāde pēc stagione principa repertuāra teātrī, kāds ir Minhenē? Es šaubos.
Mēs lepojamies ar savu darba kultūru un metodi, kas izkopta teātrī La Monnaie. Iestudējot un interpretējot operu, mēs vienmēr paliekam uzticīgi autora idejai. Mēs strādājam pēc stagione sistēmas – katrs uzvedums tiek rūpīgi sagatavots, to veido viena komanda – viens diriģents, viens ansamblis. Izrāde tiek spēlēta noteiktā laika periodā, teiksim, padsmit reižu pēc kārtas, nevis visas sezonas garumā (Dona Žuana cikls turpinājās no 2. līdz 30. decembrim, notika 13 izrāžu; citas operas tajā laikā netika spēlētas – J. J.). Mēs ceram, ka pēc tam šis iestudējums tiks parādīts citur, ja tas ir kopražojums vai cita sadarbības forma.
Pirms gada jūsu teātrī notika Leoša Janāčeka Jenūfas pirmizrāde Alvja Hermaņa režijā. Kādas ir jūsu atmiņas par šo darbu?
Tas man bija pārsteigums. Es gaidīju, ka Alvis iestudēs izrādi reālisma valodā, taču viņš nolēma 1. un 3. cēlienā veidot abstrakciju, savukārt 2. cēliens bija reālistisks. Es biju ļoti laimīgs par to, kā Alvis sadarbojās ar teātra darbnīcām. Viņš ir kļuvis par vienu no iecienītākajiem režisoriem La Monnaie, jo ciešā kontaktā strādāja ar cilvēkiem, kuri darināja kostīmus, būvēja dekorācijas. Pateicoties Alvim, viņi bija entuziasma pilni. Visi izpildīja režisora prasības, un tas ietekmēja iestudējuma kvalitāti.
Kā turpināsies teātra darbība budžeta samazinājuma apstākļos?
Tā ir katastrofa. Mums ir jānodrošina viss, lai mēs varētu uzturēt visaugstāko kvalitāti, taču skaidrs, ka varēsim atļauties iestudēt mazāk izrāžu nekā līdz šim, taču tam, ko turpināsim darīt, jābūt līmenī.
Kas ir jūsu spilgtākie 2014. gada iespaidi?
Arnolda Šēnberga Gurrelieder Nīderlandes Nacionālajā operā Amsterdamā Pjēra Audi režijā. Džordža Bendžamina jaunākā opera Written on Skin/Uzrakstīts uz ādas Keitijas Mičelas iestudējumā, kas apceļo pasauli kopš pasaules pirmizrādes 2012. gada Ēksanprovansas festivāla. Henrija Pērsela Indiāņu princese Pītera Selarsa iestudējumā, ar Teodoru Kurrenci pie diriģenta pults. Volfganga Rīma Jākobs Lencs Andrēas Bretas iestudējumā – šī izrāde notika Štutgartē un Berlīnē; februārī un martā tā tiks uzvesta uz mūsu skatuves. Tie visi ir ļoti individuāli projekti, katrs ar savu raksturu.
Ko mūsdienu cilvēkam var dot opera? Kāpēc ir jānāk uz operu?
Tāpēc, ka viņam atkal ir jākļūst emocionālam. Cilvēkiem ir jādzīvo emocionāli. Mēs to varam viņiem piedāvāt, mēs nodrošinām tam vislabvēlīgākos apstākļus. Nekur citur jūs to nevarat piedzīvot. Nekur citur jūs nevarat vibrēt harmonijā ar citiem – futbola stadionā šāds unisons nav iespējams, jo tur notiek cīņa starp divām komandām. Operas teātrī jūs esat domubiedru sabiedrībā. Tā ir visskaistākā sajūta, kādu jūs neatradīsiet nekur citur.