Inesi Ramuti pazīstu sen. Esam pat strādājuši kopā gan toreizējā Valmieras radio Imanta, gan kādu brīdi Valmieras teātrī, tāpēc runājam uz tu un sarunas laikā atceramies arī kopīgo pagātni. Mūsu tikšanās iemesls ir Māras Ķimeles jauniestudējums Emmijas laime, kurā Inesei Ramutei ir galvenā loma. Pirmizrāde Valmieras teātrī notiks 2. decembrī. Tā tapusi pēc vācu kinorežisora Rainera Vernera Fasbindera scenārija Bailes saēd dvēseli motīviem.
Režisoriem mēdz būt dažādas pieejas, ja viņi iestudē izrādes pēc filmu scenārijiem, – vieni aizliedz aktieriem skatīties šīs filmas, otri iesaka noskatīties. Kā ir tev?
Mēs kopā neskatījāmies, bet katrs atsevišķi esam redzējuši. Es biju pārsteigta, bet sapratu, kāpēc toreiz, 70. gados, viņš to filmēja, jo tā bija globalizācijas rītausma. Te ir divas nesavienojamas pasaules. Fasbinders bija ārkārtīgi izkāpinājis arī vizuālo pusi – protams, mūsu aktieris Jānis Znotiņš nav izliets marokānis, filmas varonis ir izliets marokānis, savukārt tā sieviete, kuru es spēlēju, ir stipri gados. Varbūt es tagad sev glaimoju. Tur ir daudzas lietas, kas mūsdienu Vācijā neietu krastā, piemēram, ka pārdevējs neapkalpo imigrantu, jo tagad viņi vairāk diktē noteikumus. Izrāde ir orientēta – un teksts to atļauj – uz izkāpinātu mūsu laika situāciju. Tas nav materiāls ar aizgājušo laiku garšu. Mēs spēlējam mūsdienas.
Vai tev pašai ir sajūta, ka "bailes saēd dvēseli"? Tāds ir Fasbindera oriģinālnosaukums.
Jā. Kaut gan drīzāk tā ir atbildības sajūta. Aktieri, kurš nonstopā nespēlē vadošās lomas un pēkšņi dabū lomu, kurā faktiski nenoiet no skatuves, pārņem nenormāla atbildības sajūta. Es ar prātu saprotu, ka tas nav labi, bet tu nevari no tā abstrahēties, īpaši, ja ir iemīļots režisors, mīļi kolēģi, materiāls, – tā ir atbildības sajūta, kas nes līdzi centību, kas ne vienmēr ir labi.
Tad tu centies necensties?
Jā, cenšos necensties (smejas).
Spēlmaņu nakts vakarā satiku dažas tavas kolēģes, kuras pauda prieku par iespēju strādāt ar Māru Ķimeli. Vai tas ir viegli?
Mēs sen gribējām pie Māras spēlēt, pēdējā reize man bija Krauklītī (2004). Ik pa brīdim prasījām, vai viņa gribētu, taču viņai ir cits teātris un cita dzīve. Pirmā reakcija, kad pateica, ka Māra strādās, bija – o, cik forši! Viņa tagad mums atgādina aktiermeistarības pamatiņus. Mūsdienās ir maz režisoru pedagogu, tagad laikam tā vairs nav jāstrādā. Es zinu, ka ilgtermiņā es no tā barošos vēl pāris gadu. Tā ir diezgan ekskluzīva iespēja, un cenšos to izmantot.
Šobrīd, kad jaunais aktieris ienāk teātrī, no viņa gaida, ka viņš uzreiz būs gatavs lieliem uzdevumiem. Kā tas bija laikā, kad tu ienāci teātrī 1978. gadā?
Tā bija situācija, kad Valmieras teātrim principā nebija jauno aktieru, Dace Eversa vēl strādāja par izrāžu vadītāju, un toreiz bija tā – ar kāju durvis vaļā, pasaule, es nāku! Ja nāk viss kurss, kā mēs ienācām, šī tendence ir, ka nupat būs neprātīgas reformas. Bet, kā Spēlmaņu naktī šogad atgādināja Smiļģa vārdi, ir jau bijis kaut kas arī pirms tam. Nav tā, ka šodien pulksten piecos sākas jauna ēra. No otras puses, ja jaunībā nav šī maksimālisma, tad priekš kam jaunība vispār vajadzīga. Taču es ļoti nerentabli savu laiku izmantoju tajā priekā, ka esmu aktrise, jau no studiju laika. Kādu periodu man nebija prāta. Tagad tas kurss, kurā ir Elīna Vāne, daudz pieaugušāk skatās uz profesiju, ar pašapziņu, arī jaunākie – Inga Apine, Mārtiņš Meiers, Rihards Jakovels – viņi ar tādu prieku metas darbā.
No tava kursa esat palikuši trīs.
Jā, Aigars Vilims, Januss Johansons un Inese Ramute.
Leļļu teātra galvenais režisors Ģirts Šolis intervijā man izteicās, ka veidot kursu speciāli kādam teātrim ir muļķīgi.
Esmu par to domājusi un varu tam piekrist. Vienīgais, kam ir izdevies noturēt šo kursu, ir Liepājas teātris, toties no tā iepriekšējā kursa ir palicis tikai Armands Kaušelis, daudzi citi strādā Jaunajā Rīgas teātrī, Nacionālajā teātrī, Aigars Apinis ir pie mums. Ir jauki, ja ir piecas jaunas aktrises, jaunībā viņām visām ir lomas, tad paiet gadi, un pēkšņi ir piecas viena gadagājuma aktrises, turklāt tajā vecumā vairs nav starpības, vai tev ir 45, 50 vai 60 gadu, tā starpība izlīdzinās. Teātrim tā ir problēma. Es komfortabli jūtos tādās lomās, kas ir lielākas nekā epizode, bet tai pašā laikā interesanti – kā Celovaņjeva Zikovos, bet, ja piecus gadus tev nav bijis lomas, kurā nenoej no skatuves, tas nav tā vienā rāvienā izdarāms, tas prasa pārkārtot attieksmi pret sevi. Ir jāapsēžas un jāpadomā.
Man ir bijusi ļoti laba sadarbība ar jaunajiem režisoriem – ar Viesturu Meikšānu, Reini Suhanovu, Mārtiņu Eihi. Tie ir citas teātra valodas meklējumi, un nav runa par nominācijas faktu, bet to ceļu, kura posmā ir pievienotā vērtība. Man patīk izrādes, kurās aktieris ir līdzautors. Pie Reiņa Suhanova pirms Maijas un Paijas mums katram bija sadalītas referātu tēmas, tāpat pirms izrādes Balle būs. Tad tu jūti savu pienesumu, vai, piemēram, ar etīdēm kā Viestura Meikšāna Plūdos un saulgriežos Straumēnu skaņās.
Ja pieminam nominācijas faktu, tu spēlēji nominētajā izrādē Bērns, vārdā Rainis.
Nerunāsim par neveiksmēm.
Būt vienai no piecām labākajām bērnu izrādēm, lai arī tā nedabū galveno balvu, nav neveiksme.
Šajā gadījumā es uzskatu, ka tā ir neveiksme. Es skatījos ceremoniju televīzijas tiešraidē, un, kad nosauca Jāni Znotiņu, pirmā reakcija bija – urrā – bet tad... paga, mēs taču nedabūjām. Jāņa izrāde (Kaka un pavasaris – A. R.) ir vienīgā no nominētajām bērnu izrādēm, kuru esmu redzējusi.
Aizvien vairāk ir bērnu izrāžu, kurās mazo skatītāju cenšas ievilkt ar spēles elementiem.
Es uzskatu, ka spriņģot un dauzīties var sporta zālē. Es esmu par to domīgo bērnu, kurš stāv malā, un mēs zinām, ka Rainis bērnībā varēja stundām ilgi sēdēt uz laipiņas un pētīt dīķī zemūdens kosmosu. Mums tas ir otrais projekts ar Mārtiņu Meieru, un manās izrādēs bērniem nekad nebūs tā – tagad visi reizē kliegsim, tagad valstīsimies pa grīdu. Ir svarīgi tajās 40 minūtēs bērnu pieslēgt citai pasaulei.
Nez vai to vajag pieminēt, bet mēs ar tevi savulaik esam braukuši arī pa lauku kultūras namiem kā Zaķu tēvs un Zaķu māte.
To var pieminēt. Es atceros, ka Rūjienā Lieldienās bija dziļi sniegi un naktsklubā Putniņi mēs spēlējāmies ar bērniem, kamēr vecāki dzēra alkoholu. Tagad es to vairs nedaru, jaunie aktieri taisa īstas izrādes, nevis eglīšu un Lieldienu pasākumus. Tagad ir arī cita materiālā situācija, kuras dēļ vairs nav jāgrābj zaķa ausis un jālec apkārt kultūras namam. Taču tas bija jautri, un es no tā nekaunos.
Ir priekšstats, ka Valmieras skatītājs ir gudrs un spēj novērtēt nopietnas izrādes, bet uz izklaides repertuāru nemaz tik ļoti nenāk. To savulaik uzsvēra Kroders, un šāds uzskats ir joprojām.
Es nezinu, kas ir gudrais skatītājs. Krodera gadījumā tā bija, viņš pievērsa skatītāju nopietnam repertuāram, izrādes bija ļoti apmeklētas. Man patīk spēlēt arī komēdijās, un Emmijas laime nebūs šausmīgi nopietna. Būs skatītāji, kuri nāks tāpēc, ka pamatā ir Fasbindera filma, taču daudzi nāks nosaukuma dēļ. Tā nav ironija, manai varonei tā tiešām ir laime, bet nosaukums, protams, nav viennozīmīgi traktējams.
Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena ir pieminējusi tādu jēdzienu kā teātra asinsrite.
Cilvēciskā ziņā es attiecības ar kolēģiem jūtu vairāk nekā tad, kad ienācu teātrī. Toreiz es šādu saiti ar vecākajiem kolēģiem nejutu. Es domāju par tiem, kuru vairs nav. Viņi bija manos pašreizējos gados, bet man tā likās aizplūdu laika paaudze. Agrāk bija tādi kolēģi, ar kuriem palikām tikai uz jūs, lai arī tuvināšanās bija pat lielāka, bija izbraukumi. Šobrīd nav neviena, par kuru es domātu – kāpēc viņš ir manā ansamblī, bet agrāk daži tādi bija.
Agrāk Valmieras teātris bija slavens ar to, ka brauca skatīties izrādes ārpus Latvijas.
Tas bija cits laiks, bija radošie komandējumi, varēja braukt uz Maskavu, Pēterburgu. Tagad, gatavojoties izrādei Pelikāns pēc Augusta Strindberga lugas, prasījām naudu radošajam braucienam uz Strindberga muzeju. Tas nebija tūrisma brauciens, es labi zinu, kāda nozīme ir vietas faktoram. Māra pirms Emmijas laimes arī brauca uz Berlīni. Kultūrkapitāla fonds naudu neiedeva, nu labi, nebrauksim.
Tad jau tev nākamā loma ir jau zināma?
Jā, liela loma – spēlēšu māti Pelikānā pie Ineses Pudžas. 6. decembrī sāksim mēģinājumus.
Emmijas laime
Valmieras teātra Apaļajā zālē 2., 3., 6., 10., 13.XII plkst. 18.30
Biļetes pārdotas