Tu esi jauna un plosies - gan dzejā, gan prozā, gan dramaturģijā. Kāpēc tieši dzeja ir tā, ar kuru nolēmi startēt drukātā veidā?
Pirms sākšu atbildēt, jāsaka - man ļoti nepatīk, ka man karina klāt "tu esi jauna: un tā tālāk. Tas neko nenozīmē. Cilvēks attīstās iekšēji, nevis ārēji. Es nevis plosos, bet darbojos - dramaturgs ir profesija, kuru izstudēju, dzeja - no laika gala rakstu, bet proza - vidusjosla starp abiem minētajiem. Vispār jau es tā nemaz nenolēmu, ka, lūk, tagad rakstīšu dzejoļus un tie visi būs grāmatā. Tas notika ļoti dabīgi. 2010. gada rudenī pēc dzejas lasījumiem Saules muzejā (uz kuriem mani uzaicināja Agita Draguna) pie manis pienāca Jānis Rokpelnis un teica: "Agnes, es domāju, ka ir laiks sakārtot viņus (dzejoļus) grāmatā." Līdz tam es par to nebiju pat iedomājusies. Dzejoļi nāca, es tos pierakstīju. Un tad Jāņa vārdi "Ir Laiks". Un pēc tam gada laikā palēnām atnāca Jaunā Vāgnera Klusēšana, kur par redaktori palūdzu būt Ingmārai Balodei. Tā tam bija jānotiek. Bet par drukātu formātu, rakstot dzeju, nedomāju. Es ar tiem dzejoļiem dzīvoju.
Kāpēc tu tā uztraucies, ka tevi sauc par jaunu? Vai tad tas nav kompliments?
Jaunu saukt par jaunu - vai tas ir kompliments? Nē, nu, viss jau ar to ir ļoti jauki, bet man ir nācies saskarties ar attieksmi (no vecākās paaudzes), ka jauns - vot, tas jau neko nezina, ko tad tas zin, bērns vēl. Tā nav. Jauns nenozīmē neko nezinošs. Zinu arī jauniešus manā vecumā, kuri patiešām uzvedas kā tīņi. Kā jau teicu - cilvēks attīstās iekšēji, nevis ārēji. Un vienlaicīgi - abejādi.
Tavs īstais vārds ir Agnese Rutkēviča. Vai vari, lūdzu, pastāstīt, kā radies pseidonīms Anna Foma?
Vienmēr saku, ka Anna Foma nav īsti kvalificējama kā "pseidonīms". Studēju LKA 2. kursā un dzīvoju tajā laikā Maskačkā, Kaibalas ielā, tur netālu ir Matīsa kapi. Viendien ar māsu gājām tiem cauri, un tur bija tāds piemineklis uz kapa - Svētā Maria vai Magdalēna, neatceros. Bet uz otra kapa - rakstīts Foma. (Foma krievu literatūrā ir uzticīgs kalps, vīriešu vārds). Anna ir manas vecvecmāmiņas vārds. Tad man šie abi vārdi "Anna" un "foma" kaut kā palika atmiņā. Un pēc tam ar pirmo dzejas publikāciju nopublicējos tieši tādā vārdā. Tagad jau arī atsaucos uz vārdu Anna. Tas ir stiprs vārds, varbūt man tas ir, jo tad jūtos stiprāka.
Tavā dzejas krājumā ir iepītas neskaitāmas bibliskas, mitoloģiskas un literāras atsauces. Arī Twitter vidē esmu manījusi, ka daudz runā par šīm tēmām, tāpēc spriežu, ka tu ļoooti daudz lasi. Kāda vieta citu sarakstītajam ir tavā dzīvē?
Tas, ka ir radies priekšstats, ka mana dzeja ir radusies tiešā iespaidā no tā, ka es "daudz lasu", ir (teikšu godīgi) aplams. Tikai daži recenzenti spēja noformulēt un ieraudzīt to, ka atsauces un minētie dzejas tēli ir konceptuāls paņēmiens. Brīdī, kad nāca dzejoļi, es pašmērķīgi nedomāju, ka, lūk, šeit iederēsies tas tēls vai Dante, vai Šūberts. Visi liriskie varoņi manos dzejoļos ienāca organiski, dabīgi. Būtībā tie man palīdzēja radīt atmosfēru, fonu, sajūtu, kas tieši tā arī būtu jānolasa. Patiesībā zem visiem iepriekšminētājiem tēliem slēpjos es pati vai kāds man svarīgs personāžs. Man ļoti negribas lasītājam visu pateikt priekšā, jo katrs dzejolis man personīgi daudz ko nozīmē. Dzeja man ir templis, kurā ikdienu, skumjas, sāpes, prieku gribas izteikt citādi. Iespējams - nesāpīgāk, tīrāk. Vēl to var nosaukt par šķīstītavu.
Citu sarakstītajā es vispirms meklēju to, kāpēc tieši tāds dzejolis vai stāsts ir radies. Un ja es kādā dzīves momentā jūtos līdzīgi, tad ļoti daudz ko pārņemu uz sevi jeb - identificējos. Teksts ir dzīvs process, organisms. Mēs visi viens no otra iespaidojamies, pārlejam asinis, sajaucamies. Bet tagad, kad pagājis pusgads kopš manas dzejas grāmatas iznākšanas, esmu distancējusies no tiem dzejoļiem, ar kuriem ļoti ilgu laiku dzīvoju. Šobrīd sevi nesaudzēju, strādāju vairāk ar dzejas formu un ritmu.
Var jau būt, ka dzejnieki iedalās divos tipos - pragmatiskie un intuitīvie. Es laikam piederu pie otrajiem. Vēl joprojām baidos tikko uzrakstītu dzejoli strīpot vai labot. Bet pamazām jau tas notiek. Vienreiz atnāca dzejolis veselas lapas garumā, vairākkārt pārlasīju un galu galā palika tikai trīs pēdējās rindas. Šobrīd mācos klusēšanu. Kas dzejā ir īpaši svarīgi.
Nav nekāds noslēpums, ka māksliniekam, īpaši vārda māksliniekam, iztikšanu ar savu darbu ir teju neiespējami nopelnīt. Un tomēr tu mēģini. Vai nav tā, ka reizēm uznāk dusmas un gribas visu mest pie malas, iegrimstot reklāmā vai citos tradicionālos rakstnieku peļņas darbos?
Jāprecizē. Nerakstu ar nolūku nopelnīt. Bet kaut kādā brīdī, kad atjēdzies, ka rakstniecība un dramaturģija patiesībā ir tava vienīgā profesija, ka tu atdod tam sevi visu, tad rodas jautājums: vai man nevajadzētu par to saņemt kaut ko pretī? Šobrīd ir aktualizējies jautājums (pateicoties Liānas Langas iniciatīvai) par radošās personas statusu. Esmu par to. Tik lielā izmisumā, lai iesaistītos reklāmā, paldies Dievam, neesmu nonākusi. Bet esmu arī par to raudājusi. Tu it kā atdod no sevis enerģiju, bet pats paliec iztukšots. Darbojos arī dramaturģijā. Arī tur, kamēr neesi "dramaturgs uz izķeršanu", neko nevar nopelnīt. Bet pašlaik "nopelnīt ar mākslu" nav man mērķis. Man reiz onkulis teica: "Agnes, ja tev būtu laba dzīve, tu nerakstītu." Piekrītu šim apgalvojumam. Ja dzīvē prioritāte ir labi paēst, iepirkties dārgos, bezjēdzīgos veikalos, piecreiz mēnesī ceļot - tad māksla ar to nenodarbojas. Esmu gatava nedēļu ēst auzu pārslas ar ūdeni, ja tikai pie manis atnāk labs stāsts vai dzejolis. Viss līdzsvarojas. Man tā dzīvē ir bijis - kaut kādas fiziskas vai emocionālas ciešanas Dievs atalgo ar stipru dzejoli. Lai arī cik sūdīgi reizēm ir gājis, nevienu reizi neesmu Dievam spļāvusi acīs vai sūdzējusies. Tāpat jau tieku izceļoties pa pasauli ar dažādiem dramaturģijas projektiem, vorkšopiem u.c. Vārdsakot - manis pašas radītais ir biļete uz Pasauli.
Tātad loģiski sanāk, ka tev nav laba dzīve, vai tā?
Piedod, muļķīgs jautājums. Pajautāšu Tev tāpat - Kas ir laba vai slikta dzīve? Katra jauna diena ir vesela jauna dzīve. Jādzīvo nost nevis jānodzīvo, bet j ā d z ī v o.
To es tikai pēc tavas iepriekšējās atbildes izsecināju. Labi, pajautāšu, kā tu dzīvo? No kā sastāv tava diena?
Man katra diena ļoti atšķiras no iepriekšējās. Mainās tikai periodi - ir tādi klusāki un darbīgāki. Piemēram, mēnesi varu nodzīvot lauku mierā, daudz lasot un rakstot, bet tad atkal ir kāds projekts teātrī vai jādodas lasījumos. Kādu pusgadu, kad Dirty Deal Teatro iestudēja manu lugu, viss laiks pagāja pakārtoti iestudējumam. Kad tas process notiek, liekas - es varētu pārvākties uz dzīvi teātrī un neiznākt ārā. Man tā dzīve šobrīd iet zem kredo "deus ex machina". Katra diena kā pārsteigums, laikam tāpēc, ka neesmu nekam piesaistīta. Domāju - štata darbiem. Esmu brīva un to ļoti augstu novērtēju. Vārdsakot - daru, ko gribu, bet tas nenozīmē, ka sevi nedisciplinēju. Man ir ļoti svarīgi ilgstoši nemaisīties cilvēkos, jo man liekas, ka Rīgā viss notiek horizontāli, tā enerģija plūst horizontāli, bet man vajag ik pa laikam degt vertikāli - un to es varu tikai vienatnē. Protams, manā ikdienā ietilpst visas sadzīviskās klapatas, bet esmu iemācījusies, piemēram, paēst pusdienas vai vakariņas skaisti. Estētisms. Laikam.
Vai iemīlēšanās tev palīdz vai traucē rakstīt?
Tā ir pozitīva enerģija, un tā palīdz radīt. Iemīlēties jau var arī pilsētās, ne tikai cilvēkos. Mīlēt dzīvi. Godīgi sakot, man ir, kā lai pasaka, mūzas. Bet neviena mūza nezina, ka ir man mūza.
Un kas traucē?
Rakstīt traucē banāli sadzīviskas lietas - tās pašas pieminētās finansiālās, dažreiz - emocionālās. Šobrīd man nekas netraucē rakstīt. Var traucēt ja nu vienīgi pats sev.
Kuri ir tie iedvesmas avoti, no kuriem smelies, rakstot savus pašreizējos dzejoļus, kurus noteikti kaut kad ieraudzīsim?
Mani iedvesmo cilvēki un cilvēku dzīvesstāsti. Ik pa brīdim laimējas satikt brīnišķīgus cilvēkus. Man ir pārliecība, ka ikviens dzīvē satiktais cilvēks nav nejaušs - viņi ir kā pieturas, tilti vai zīmes. Un skolotāji. Vārdos un uzvārdos nesaukšu, bet lielā mērā mana dzeja radusies, iedvesmojoties tieši no satiktajiem cilvēkiem, un tiem, kuriem ir izšķiroša nozīme manā dzīvē.
Protams, gadās nelaimīgi iemīlēties. Diemžēl ir tādi cilvēki, kuriem neizprotamu iemeslu dēļ nav lemts palikt manā dzīvē. Esmu sev bieži uzdevusi jautājumu: "Kāpēc ar citiem runā, bet ar mani nē?" Esmu ļoti jūtīga - ja man ir kāds pārdzīvojums, es tam varu iet cauri gadiem. Tādā veidā apmēram nāk tie dzejoļi - man pārsvarā no pārdzīvojumiem. Jeb kā teikusi Inga Ābele: "Visu, tikai ne sāpošu sirdi".
Šobrīd man dzīvē ir periods, kad jūtos labi. Esmu (it sevišķi Jaunā Vāgnera klusēšanas dzejoļu laikā) izdzīvojusi tā saucamos "sāpju ceļus". Bet ko nu par to. Skumjas un ciešanas mani iedvesmo, bet esmu sapratusi, ka emocijām nav jādiktē radošais process.
Vēl mani iedvesmo rakstnieku dzīvesstāsti - nesen izlasīju Annas Dagdas vēstules un rakstus. Lasu un skaļi komentēju - paga, vai arī es esmu jutusies līdzīgi?
Iedvesmo ceļojumi un pilsētas. Pirms gada pirmo reizi biju Maskavā. Tā ir ļoti enerģētiska pilsēta. Bijām ar māsu Dostojevska muzeja dzīvoklī. Var jau būt, ka no malas tas izskatās dīvaini, bet, esot Maskavā un uzmeklējot Dostojevski, man bija sajūta, ka viņš ir dzīvs un turpat vēl dzīvo. Man viņi, tie mirušie, nav miruši. Arī dramaturga Tenesija Viljamsa dzīve mani savulaik iedvesmoja. Domāju, ka ceļot ir svētīgi - tu it kā ej cauri telpai un laikam, kā šķirot jaunas lappuses. Radošam cilvēkam pēc iespējas vairāk jāizvairās no sastāvējušās ūdens un purva sajūtas. Pagājušajā vasarā mani iedvesmoja radio raidījums "Tirgus laukums". Biju ciemos pie omītes un dzirdu tekstu: "Labdien, es te vēlējos pārdot sunīti... vilku sugas suns." Kad dzirdēju to teikumu, manī kaut kas noklikšķēja, un es aizskrēju rakstīt lugu. Tagad tā luga ir uzrakstīta.
Ar lugu rakstīšanu man ir citādi nekā ar dzeju. Lai arī cik tas dīvaini būtu, ikviena luga man pašai tās sarakstīšanas laikā ir bijusi kā "smieklu terapija". Vēl nesen Ventspils Rakstnieku mājā lasīju lugu. Man bija liels gods, ka to noklausījās Lelde Stumbre, un tad es lasījuma laikā nespēju rimt smieties - kad pacēlu acis, skatos - visi uz mani blenž ar nopietnām, pat skumjām sejām. Pats sižets un stāsts ir bēdīgs, bet man tie lugu varoņi ir tik dzīvi, ka es nevaru brīžiem noturēties.
Ar iedvesmu ir kā ar mīlestību - tai jāļauj atnākt un tai nedrīkst skriet pakaļ. Neko nevar noturēt. Dzeju rakstot, ir tāds mirklis, kad es pat fizisku sevī jūtu, ka nu nāk tas dzejolis, staigāju pa māju uzvilkta kā vijoles stīga, tā nav ar neko salīdzināma sajūta. Var jau būt, ka ir tainsība, ka talants ir Dieva dota dāvana, kas jāprot nosargāt. Bieži arī atceros Kamī stāstu. Viņš esot mēdzis skriet pakaļ ikvienam ubagam un devis tiem naudu. Tāpēc ikreiz, kad pie manis pienāk kāds lūdzējs, es bez domāšanas viņam palīdzu. Jo tā ar mums runā Dievs.