Elīna Garanča mani sauc par papu, es viņu tik sen pazīstu – pirms vairākiem gadiem Elīna dziedāja pie manis Elizejas lauku teātrī Parīzē, sarunā ar KDi lepni stāsta Vīnes Valsts operas direktors Dominiks Meiers. "Es viņu ļoti mīlu – Elīna ir fantastiska dziedātāja un ļoti patīkams cilvēks. Viņas atgriešanās Vīnē katru reizi ir notikums," piebilst Dominiks Meiers. Maija beigās Vīnes Valsts operā Elīnai Garančai svinīgi tika pasniegts goda titula Austrijas operdziedone/Österreichische Kammersängerin sertifikāts. Tas tiek piešķirts par izciliem nopelniem operas mākslā un kultūrā.
Aizvadītajā 2012.–2013. gada sezonā tieši Vīnes Valsts operā visbiežāk varēja dzirdēt spožos Latvijas mūziķus – diriģentu Andri Nelsonu, dziedātājus Maiju Kovaļevsku, Aleksandru Antoņenko, Marinu Rebeku, Kristīni Opolais un Elīnu Garanču. "Tā ir mana latviešu ģimene!" saka direktors.
Vīnē ir vēl divi operteātri – demokrātiskā Tautas opera/ Volksoper un progresīvais Theater an der Wien –, taču neviens no tiem nav konkurents greznajai un bagātajai Valsts operai/ Staatsoper, kurā uzstājas labākie diriģenti un dziedātāji. Vīnes Valsts opera tika atklāta 1869. gada 25. maijā ar Mocarta Donu Žuanu, skatītāju vidū bija imperators Francis Jozefs ar dzīvesbiedri Elizabeti.
Citu nozīmīgāko teātru vidū Vīnes Valsts opera, Eiropas muzikālo tradīciju citadele, izceļas ar visplašāko repertuāru – katru sezonu tās afišā ir 53 operas un deviņi baleti. No septembra sākuma līdz jūnija beigām skatītājiem tiek piedāvāts vairāk nekā 350 notikumu – operas un baleta izrādes, koncerti, pasākumi bērniem. Teātra lepnums ir orķestris, kuram ir radniecīgas saites ar Vīnes filharmonijas orķestri – vienu no labākajiem ansambļiem pasaulē. Tikai tas mūziķis, kurš vismaz trīs gadus ir spēlējis Vīnes Valsts operas orķestrī, var pretendēt uz Vīnes filharmoniķa titulu.
Dominiks Meiers vada Vīnes Valsts operu kopš 2010. gada 1. septembra. Viņa priekšgājēji šajā amatā ir bijuši Gustavs Mālers, Rihards Štrauss, Karls Bēms, Herberts fon Karajans, Lorins Māzels un citas leģendāras personības. Atšķirībā no viņiem francūzis Dominiks Meiers nav ne mūziķis, ne mākslinieks. Viņš ir ekonomikas profesors, strādājis vairākās Francijas ministrijās un valsts struktūrās, piedalījies Francijas pirmās (pasaulē – otrās) kompaktdisku ražošanas rūpnīcas MPO izveidē Avertonā. Dominiks Meiers ir bijis Parīzes Nacionālās operas un Lozannas operas ģenerāldirektors. Vairāk nekā desmit gadu vadījis Parīzes Elizejas lauku teātri. Bijis Anželēna Prelžokāža baleta teātra un Francijas jauniešu orķestra prezidents, pašlaik abās institūcijās viņš ir goda prezidents. Bijis diriģenta Rikardo Muti mākslinieciskais konsultants. Strādājis Morisa Bežāra baleta un Rūdolfa Nurejeva fonda padomē. Tā ir tikai daļa no Dominika Meiera iespaidīgās biogrāfijas.
Jūs jau ilgus gadus sekojat līdzi Latvijas dziedātāju panākumiem.
Maija Kovaļevska pie manis Parīzē debitēja grāfienes lomā Figaro kāzās. Manā pirmajā sezonā Vīnē viņa izcili atveidoja Tatjanu operā Jevgeņijs Oņegins – klausītāji viņu iemīlēja pirmajās desmit sekundēs. Maija šeit dzied katru sezonu. Viņa ir uzstājusies Bohēmā, Figaro kāzās un Karmenā. Šajā sezonā viņa dziedāja operā Simons Bokanegra kopā ar Plasido Domingo un Traviatā kopā ar Vitorio Grigolo un Tomasu Hempsonu. Marinai Rebekai Vīnē tikko bija spoži panākumi donnas Annas lomā operā Dons Žuans – viņa šeit uzstāsies bieži. Mēs ļoti priecājamies par sadarbību ar Andri Nelsonu un Kristīni Opolais.
Viņi visi ir vienas paaudzes mūziķi. Man ir jāapmeklē jūsu valsts, un es ceru tur atrast talantu rūpnīcu, kas ražo tik spilgtus māksliniekus. Laba mūzikas izglītība, spēcīgi pedagogi. Perfekti skolotas balsis. Viņi visi ir vienkārši un patīkami cilvēki, draudzīgi. Ar viņiem nekad nav problēmu. Fantastiski mākslinieki!
Kādu jūs redzat Vīnes Valsts operas vietu un lomu Eiropas un pasaules operas teātru kartē?
Vīnes Valsts opera vienmēr ir bijusi viens no vadošajiem un nozīmīgākajiem teātriem pasaulē. Katru sezonu mūsu repertuārā ir ap 50 operu, kuras tiek iestudētas un izpildītas visaugstākajā līmenī. 2012.–2013. gada sezonā mums bija 236 operas izrādes. Tas ir iespējams, pateicoties mūsu teātra fantastiskajam orķestrim, kura labākie mūziķi strādā arī Vīnes filharmonijas orķestrī. Viņi ir spējīgi spēlēt visplašāko repertuāru ar minimālu mēģinājumu skaitu, un teātris piesaista izcilākos dziedātājus – katrā operā ir cits solistu ansamblis, kurā jūs noteikti dzirdēsiet labākās balsis pasaulē. Atšķirībā no citiem lieliem teātriem mums ir dziedātāju štats – mākslinieki, kuri šeit strādā pastāvīgi. Jauniem talantiem tā ir lieliska iespēja attīstīties un sākt starptautisku karjeru.
Daudzi cilvēki uztver Vīnes Valsts operu kā vecmodīgu un konservatīvu teātri, salīdzinot, teiksim, ar daudz progresīvāko Briseles La Monnaie/De Munt. Kāpēc ir radies tāds priekšstats?
Tiem, kuriem tiešām ir šāds priekšstats, būtu vērts atbraukt uz Vīni un nedēļu apmeklēt izrādes mūsu teātrī. Katru sezonu 50 operu vidū mums ir pieci seši jauniestudējumi, tas nozīmē, ka mūsu afiša ir jaunāku un vecāku uzvedumu kaleidoskops. Šis teātris noteikti nav konservatīvs – pie mums skan daudz XX gadsimta mūzikas, notiek mūsdienu komponistu operu pirmizrādes. Režisori, kuri šeit strādā, ir XXI gadsimta mākslinieki – viņi pieder šim, nevis pagājušajam laikmetam. Tā ir šodiena, nevis vakardiena. Nav godīgi teikt, ka Vīnes Valsts opera ir vecmodīga un dzīvo pagātnē. Tā nav patiesība.
Šā gada pavasarī pie jums notika vācu komponista Hansa Vernera Hences (1926–2012) bērnu operas Sprīdītis/Pollicino pirmizrāde. Vai tā guva atsaucību?
Protams! Sprīdītis tika iestudēts uz lielās skatuves. Visas biļetes uz šo izrāžu ciklu tika pārdotas. Mēs to demonstrēsim arī nākamajā sezonā. Operas teātriem ir jāuzved laikmetīgi muzikālā teātra darbi. Tas nav nekas ekstraordinārs, tā tam ir jābūt. Kad es strādāju Parīzē, vienmēr iekļāvu repertuārā laikmetīgās mūzikas uzvedumus bērniem. Tas ir interesanti un zīmīgi, ka mazajiem skatītājiem nav nekādu problēmu ar mūsdienu mūzikas uztveri. Viņi to saprot un pieņem, problēmas var rasties pieaugušajiem, kuri ir pārāk saraduši ar pagājušo gadsimtu mūziku, – viņi necenšas iedziļināties laikmetīgajā repertuārā, jo allaž vēlas "reproducēt", atkārtot un kultivēt sevī tās pašas emocijas, kuras viņos raisa vecā pazīstamā klasika. Pieaugušie bieži norobežojas no jaunām lietām, savukārt bērni ir atvērti visam jaunajam. Parīzē mēs iestudējām vairākas Bendžamina Britena operas, un mazie skatītāji bija sajūsmā.
Hence sacerējis Sprīdīti 1980. gadā, taču Vīnē mēs iestudējam arī pilnīgi jaunas bērnu operas: nākamajā sezonā tā būs austriešu komponistes Elizabetes Naskes Das Städtchen Drumherum, pēc diviem gadiem – Johannas Dodereres jaunā opera.
Mums nav problēmu ar zāles piepildījumu dienās, kad izrādām mūsdienu un XX gadsimta operas: visas biļetes bija pārdotas gan uz Ariberta Reimaņa Mēdeju, gan uz Albāna Berga Voceku.
Jūs vadāt Vīnes Valsts operu kopš 2010. gada septembra. Kādas idejas jums šeit jau ir izdevies īstenot?
Es strādāju tandēmā ar teātra muzikālo vadītāju un galveno diriģentu Franci Velzeru-Mestu. Mūsu galvenā ideja bija modernizēt repertuāra sistēmu tā, lai katra mūsu izrāde būtu tikpat muzikāli un mākslinieciski spēcīga kā uzvedumi operas teātros Parīzē, Londonā un Ņujorkā. Mēs esam uzlabojuši mēģinājumu apstākļus, mēs modernizējam tehnisko aprīkojumu, restaurējam dekorācijas, lai iestudējumi izskatītos svaigi un pievilcīgi. Vēl viens mūsu mērķis – iestudēt vairāk XX un XXI gadsimta darbu, un mēs to darām.
Jums joprojām ir itāļu režisora Franko Dzefirelli lielā stila uzvedumi.
Man pret to nav nekas iebilstams! Turklāt mums ir tikai viena Dzefirelli izrāde – Bohēma.
Jums ir divas – vēl arī Karmena.
Ak, jā, Karmena. Mēs atsvaidzinām šos iestudējumus, veicam kosmētisko remontu. Ja jūs dodaties uz muzeju, jūs varat apbrīnot gan laikmetīgo mākslu, gan XV gadsimta glezniecību. Galvenais, lai darbi būtu pareizi izstādīti un gaumīgi pasniegti. Ja jūs skatāties Dzefirelli Bohēmu, iedomājieties, ka tā ir vecās filmas jaunā kopija, skaista un poētiska. Ja budžets to atļauj, es izvēlos iestudēt kādu jaunu, šeit vēl nedzirdētu operu, nevis kārtējo Bohēmas pirmizrādi. Mēs esam sākuši Leoša Janāčeka operu ciklu. Tas ir daudz svarīgāk – pirmo reizi parādīt Vīnē Janāčeka operas No mirušo nama, Makropulosa līdzeklis un Lapsiņa viltniece, nevis no jauna iestudēt Bohēmu. Daudz nozīmīgāk ir iestudēt Kurta Veila Mahagoni pilsētas spožumu un postu, jo galu galā Bohēmas stāsts vienmēr ir viens un tas pats – modernā režija un scenogrāfija tur daudz neko nemaina. Labāk veltīt enerģiju un resursus to darbu iestudēšanai, kuri uz šīs skatuves vēl nekad nav skanējuši.
Vai jūs cenšaties piesaistīt jaunus režisorus?
Mēs sadarbojamies gan ar veciem, gan jauniem režisoriem. Tie ir pazīstami un arī vēl nepazīstami vārdi. Es vēlos strādāt ar režisoriem no dažādām valstīm, lai šeit veidotos starptautiska atmosfēra un lai katrs piedāvātu savu skatījumu uz operu. Režisoram katru reizi ir jāatrod pareizais problēmas risinājums. Iestudēt operu nozīmē atrisināt problēmu, un ne vienmēr šis atrisinājums sanāk veiksmīgs. Ciest neveiksmi operas jomā ir elementāri. Bieži vien pirmizrādē viss izdodas, taču pēc tam skatītāji vairs nenāk. Citreiz ir otrādi – kri tiķi un publika pirmizrādē nav apmierināti, bet pēc dažiem gadiem iestudējums kļūst par klasiku. Šeit tā notika ar Donu Žuanu – pirmizrādē to neuzņēma labi, bet tagad visas atsauksmes ir labas un biļetes vienmēr pārdotas. Neaizmirstiet, ka arī Seviljas bārddziņa pirmizrāde Romā 1816. gadā tika raksturota ar vārdu "fiasko".
Pirms gada mēs atjaunojām Riharda Štrausa operas Sieviete bez ēnas iestudējumu Roberta Karsena režijā. Visi man jautāja: "Kāpēc jūs to darāt? Tas nav labs uzvedums. Pirmizrādē 1999. gadā bija tāds skandāls!" Es noskatījos ierakstu, man patika šis darbs, turklāt šī mūzika ideāli piestāv mūsu orķestrim. Mums ir piemērots solistu ansamblis, Francim Velzeram-Mestam patīk diriģēt šo operu, kāpēc mēs nevaram to atjaunot? Mēs to izdarījām, un visi novērtēja šo izrādi. Cilvēku prātos 13 gadu pēc pirmizrādes bija notikusi evolūcija, un attieksme mainījās.
Kāda ir Vīnes Valsts operas publika?
Brīnišķīga! Mūsu klausītāji ir ļoti silti, ieinteresēti. Visa pilsēta runā par operu, pat tie cilvēki, kuri šeit nekad nav bijuši. Skatītāji labi pārzina mūsu repertuāru. Kad uz skatuves parādās jauns solists, viņi pēc piecām minūtēm var pateikt, vai viņš ir labs. Publika šeit ir ļoti kompetenta. Mūsu klausītāji elpo vienā ritmā ar teātri. Darbs nav viegls, taču mēs neesam vieni – jūtam, ka skatītāji vienmēr ir kopā ar mums. Aplausi pēc izrādes var ilgt 15–20 minūšu. Šeit bija pusstundu ovācijas, kad Natālija Desē atveidoja titullomu Traviatā. Vīne ir vienīgā pilsēta pasaulē, kurā kaut kas tāds ir iespējams.
Nesen uz mūsu skatuves debitēja jauna dziedātāja – krievu soprāns Olga Peretjatko, kura dziedāja Džildu operā Rigoleto. Viņa bija satriekta par publikas uzmanību: Olga nāca uz savu pirmo mēģinājumu pulksten deviņos, un pie dienesta ieejas dziedātāju gaidīja seši cilvēki. Viņi zināja, kas viņa ir, cikos viņai ir jāierodas teātrī, faniem bija viņas fotogrāfijas, un viņi vēlējās saņemt autogrāfu. Tas ir absolūti unikāli, tas notiek tikai Vīnē.
Cik liels ir teātra budžets?
100 miljonu eiro gadā – pusi mēs saņemam no valsts, un puse jānopelna pašiem. Mums labi veicas ar biļešu tirdzniecību – kases ieņēmumi ir 33 miljoni eiro. Mums ir lielisks apmeklētības rezultāts: sezonas laikā uz operas un baleta izrādēm pārdodam 99,3% visu pieejamo biļešu. Pārējos 17 miljonus mēs nopelnām, piesaistot sponsoru līdzekļus, iznomājot izrāžu aprīkojumu un dekorācijas citiem teātriem un festivāliem. Mēs pārdodam grāmatas, ierakstus un suvenīrus, kā arī izrāžu pārraides tiesības. Dodamies viesizrādēs – šajā sezonā pavadījām trīs nedēļas Japānā, tas viss mums nes naudu. Ja tā nebūtu, mēs to nedarītu. Mūsu baleta trupa bieži viesojas ārzemēs, jūlijā tā uzstājās Parīzē.
Esmu dzirdējis, ka Vīnes Valsts operas viesizrādes ir ārkārtīgi dārgs prieks.
Jā, tā ir. Mums nav nepieciešama reklāma ārzemēs. Mēs dodamies viesizrādēs, tikai ja no tā ir reāls labums teātrim.
Pēc izglītības esat ekonomists. Vai jums ir savs redzējums, kādam pašreizējos apstākļos ir jābūt operas teātra biznesa modelim?
Eiropā operas teātri nevar iztikt bez valsts atbalsta. Mums Austrijā ir sarežģīti piesaistīt sponsoru finansējumu, jo viņiem nav paredzēti nodokļu atvieglojumi. Vīnes Valsts operas darbības modelis ir līdzīgs Vācijas un Austrumeiropas sistēmai – mēs esam repertuāra teātris ar lielu trupu. Tāpēc mums ir jāsniedz izrādes katru dienu, jo mēs esam spējīgi nokomplektēt solistu ansambļus no saviem štata māksliniekiem. Tas nozīmē – katru dienu, kad teātris ir slēgts un tajā nekas nenotiek, mēs zaudējam ienākumus.
Francijā, Lielbritānijā un Itālijā ir cita sistēma – teātri var atļauties piedāvāt mazāk izrāžu, jo bilance veidojas citādi. Tur aprēķina katras izrādes vai izrāžu cikla budžetu – kādi ir ienākumi un izdevumi. Tajos teātros izdevumi ir lielāki, jo viņiem nav štata dziedātāju un katru reizi ir jāpiesaista viesmākslinieki. Savukārt mūsu pastāvīgajā trupā ir 50 solistu, kuri saņem algu, un mums viņi ir jānodarbina. Tātad – jo vairāk izrāžu mēs rīkojam, jo vairāk ieņēmumu iegūstam. Tajā pašā laikā mūsu izdevumi nepalielinās, jo darbinieki tik un tā saņem algu. Tas ir iemesls, kāpēc šis teātris cenšas strādāt bez brīvdienām.
Vēl viens veids, kā ietaupīt līdzekļus, ir veidot jauniestudējumus sadarbībā ar citām mākslas institūcijām. Kāpēc mums pašiem jāmaksā 100% par uzveduma tapšanu, ja var piesaistīt partnerus un dalīt izmaksas. Kopražojumu veidošanā es dodu priekšroku sadarbībai nevis ar citiem teātriem, bet galvenokārt ar Ēksanprovansas un Zalcburgas festivāliem, kuriem izrāžu aprīkojums un dekorācijas ir nepieciešamas vasarā – tajā laikā, kad mūsu sezona jau ir noslēgusies. Tas mums ļauj turēt šīs izrādes savā repertuārā vairāku sezonu garumā, un izdevumi ir mazāki nekā tajā gadījumā, ja mums viss būtu jāsedz pašu spēkiem. Līdzekļus, kurus izdodas ietaupīt, mēs novirzām uzvedumu dekorāciju atjaunošanai un restaurācijai.
Būdams francūzis, kā jūs jūtaties, strādājot Vīnē?
Esmu laimīgs. Man tas nav jāsaka skaļi, taču tas nav pārāk sarežģīts darbs. Kad pieņēmu piedāvājumu kļūt par šā teātra direktoru, kāds man teica, ka tā būs elle, taču patiesībā es jūtos kā paradīzē. Teātris ir burvīgs, un es redzu tik daudz jaunu iespēju. Laikā, kad es vadīju Elizejas lauku teātri Parīzē, mēs regulāri uzņēmām Vīnes filharmoniķu koncertus – orķestra viesošanās vienmēr ir bijusi sezonas nagla Parīzes mūzikas dzīvē. Tagad Vīnē es varu klausīties šo orķestri katru vakaru, man tas ir lielākais baudījums. Esmu aizvadījis 20 sezonu kā dažādu teātru un kolektīvu vadītājs, taču pirmām kārtām esmu opermīlis un priecājos par iespēju katru dienu apmeklēt izcilas izrādes, kuras mēs esam sagatavojuši. Strādājot Vīnē, man ir patīkami sajust pilsētas iedzīvotāju lepnumu par šo teātri, viņi to patiesi mīl un ciena.
Vai Parīzē sajūtas ir citādas?
Jā, es tur biju no 1973. līdz 2010. gadam, pa vidu pavadīju četrus gadus Šveicē. Parīze ir fantastiska pilsēta, daudz lielāka par Vīni, un dzīves kvalitāte tur nav tāda kā šeit. Vīnē var pārvietoties kājām – tas ir patīkami, viss ir viegli sasniedzams. Parīzē mūziku netur tik augstā godā kā Vīnē. Protams, arī Parīzē ir ļoti daudz mūzikas cienītāju un izcilu koncertu, taču tur vairāk ir izteikta interese par citām kultūras un mākslas jomām.
Pāri ielai no Vīnes Valsts operas ir mākslas galerija Albertina, kurā notiek apbrīnojamas izstādes un nekad nav rindu. Es tur varu ieskriet sešos vakarā – vienkārši, lai atvilktu elpu un atsvaidzinātu prātu. Kad es strādāju Parīzē, blakus Elizejas lauku teātrim bija Lielās pils jeb Grand Palais izstāžu komplekss – tur bija jāpavada divas stundas rindā, lai tiktu iekšā. Parīzē sajūsminās par vizuālo mākslu, izstādēm, kino. Tur ir ap 500 kinoteātru! Dienā, kad uz ekrāniem nonāk jaunas filmas, visos franču laikrakstos kinorecenzijām atvēlētas trīs lapas – un ne vārda par mūziku un operu. Vīnē ir otrādi: nepaiet ne diena, kad katrā laikrakstā nebūtu publikācijas par operu un dziedātājiem. Vīnē opera vienmēr ir galvenais mākslas notikums, tāpēc šeit ir tik interesanti strādāt.
Cik svarīgi ir pašam teātrim, ka tajā dzied tāda zvaigzne kā Anna Ņetrebko?
Pirmkārt, viņa ir izcila dziedātāja un aktrise. Viņa ir svarīga Vīnes Valsts operai. Anna šeit regulāri uzstājas, un klausītāji viņu dievina. Tas ir fenomenāli – kad Anna Ņetrebko ierodas Vīnē, cilvēku sirdis sāk sisties straujāk un skaļāk, arī pašā teātrī. Kad aprīlī viņa pirmo reizi karjerā šeit dziedāja Tatjanu, cilvēki visu nakti stāvēja rindā, lai iegādātos stāvvietas. Rinda bija tik gara, ka apvija visu teātra ēku. Par Annu un viņas priekšnesumiem interesējas visi – jauni un veci, bagātie un nabadzīgie. To var sasniegt tikai dižs talants – Anna Ņetrebko apvieno cilvēkus un nojauc jebkādas sociālās robežas. Viņas fanu vidū ir visdažādākie cilvēki, un visi viņu mīl.
Esmu pārliecināts, ka Elīna Garanča ir tāda paša līmeņa māksliniece kā Anna Ņetrebko. Pirms diviem gadiem viņas dziedāja kopā Gaetāno Doniceti operā Anna Boleina – tā bija sezonas virsotne. Viņu duets kļuva par vienu no emocionāli spēcīgākajiem brīžiem šā teātra vēsturē – tas bija ģeniāls un neatkārtojams.
Kuri vēl dziedātāji pašlaik spēj izraisīt tādas emocijas, radīt tādu saviļņojumu un ažiotāžu?
Noteikti Plasido Domingo un Jonass Kaufmanis. Pavasarī Jonass pie mums dziedāja Parsifālā, taču viņš saslima un bija spiests atcelt divas no trim paredzētajām izrādēm. Tajās dienās, kad es no rīta gāju uz darbu, pie manis uz ielas nāca klāt cilvēki un prasīja: vai Jonass Kaufmanis šovakar dziedās? Es domāju, ka viņi nemaz neplānoja nākt uz šīm izrādēm, taču viņiem bija interese, viņi labi zināja, kas notiek teātrī. Publika Vīnē dievina ne tikai dziedātājus, bet arī diriģentus Franci Velzeru- Mestu un Kristiānu Tīlemani.